«Ir bijis visādi,» atbildēja kāds no sēdētājiem, gludu seju, kas ārkārtīgi līdzinājās lāpstai.
«Un kas gan neatceras suņu puisi Mikitu vai arī to .. .»
«Kas tad bija ar suņu puisi Mikitu?» sacīja filozofs.
«Pagaidi! es izstāstīšu par suņu puisi Mikitu,» teica Dorošs.
«Es izstāstīšu par Mikitu,» atbildēja zirgu gans, «jo viņš bija mans kūms.»
«Es stāstīšu par Mikitu!» teica Spirids.
«Lai stāsta, lai Spirids stāsta!» sāka saukt pūlis.
Spirids iesāka: «Tu, pan filozof Choma, nepazini Mikitu. Ek, kas par retu cilvēku bija! Katru suni viņš toreiz tā pazina kā paša tēvu. Tagadējais suņu puisis Mikola, kas sēž trešais aiz manis, ne pazolēm viņam neder. Kaut arī viņš saprot savu lietu, bet pret to viņš — mēsli, samazgas.»
«Tu labi stāsti, labi!» sacīja Dorošs, piekrizdams pamājis ar galvu.
Spirids turpināja: «Zaķi viņš ieraudzīja drīzāk, nekā tabaku izslaucīsi no deguna. Dažreiz iesvelpjas: «nu tad, Ban- dit! nu, Straujā!» un pats zirgā pilnā sparā, — un ne izstāstīt nevar, kurš kuru drīzāk noskrien: vai viņš suni, vai suns viņu. Kortelīti sīvā iztempj vienā rāvienā, it kā nekas nebūtu bijis. Bija lielisks suņu puisis! Tikai nesen sāka viņš pastāvīgi jaunkundzē nolūkoties. Vai viņš taisni ieķēries bija viņā, vai arī viņa to tā bija nobūrusi, bet panīka cilvēks, kļuva pavisam kā bāba, pārvērtās, velns zina kā, tfu! neklājas sacīt.»
«Labi,» teica Dorošs.
«Tiklīdz jaunkundze kādreiz paskatās uz viņu, tūlīt pavadu no rokām izlaiž, Banditu sauc par Brovku, klūp un nesaprot, ko dara. Kādreiz jaunkundze atnāca uz stalli, kur viņš tīrīja zirgu. — «Ļauj,» saka, «Mikita, es uzlikšu tev virsū savu kājiņu.» Un viņš, muļķis, priecājas par to: saka, ka ne tikai kājiņu, bet arī pati sēdies man virsū. Jaunkundze pacēla savu kājiņu, un kā viņš ieraudzīja tās kailo, apaļo un balto kājiņu, tā, saka, burvība tā ir apdullināja viņu. Viņš, muļķis, pielieca muguru un, saķēris abām rokām viņas kailās kājiņas, metās skriet kā zirgs pa visu lauku, un kurp viņi ;'ājuši, viņš nekā nevarēja pasacīt; tikai atgriezās tikko dzīvs, un no tā laika izkalta kā skaida; un. kad reiz kāds atnāca uz stalli, tad viņa vietā atrada tikai pelnu čupu un tukšu spaini: bija pavisam sadedzis, sadedzis pats no sevis. Un bija tāds suņu puisis, kādu visā pasaulē nevar atrast.»
Kad Spirids nobeidza savu stāstu, visās malās sāka pārspriest bijušā suņu puiša labās īpašības.
«Un par Septunieti tu neesi dzirdējis?» sacīja Dorošs, uzrunādams Chomu.
«Nē.»
«Ehe, he, he! Tad jau jums bursā, redzams, ne pārāk lielas gudrības māca. Nu, klausies. Ir mums sādžā kazaks Sep- tuns, — krietns kazaks! Viņš mīl dažreiz zagt un melot bez kādas vajadzības, bet… krietns kazaks. Viņa būda nav tik tālu no šejienes. Tādā pašā laikā, kā mēs tagad esam nosēdušies ēst vakariņas, Septuns ar sieviņu, paēduši vakariņas, nolikās gulēt, un tā kā laiks bija jauks, Septuniete apgulās pagalmā, bet Septuns būdā uz sola; vai arī nē: Septuniete būdā uz sola, un Septuns pagalmā …»
«Un nevis uz sola, bet uz grīdas apgulās Septuniete,» uztvēra sieva, stāvēdama uz sliekšņa un atbalstījusi rokā vaigu.
Dorošs palūkojās viņā, pēc tam palūkojās uz zemi, pēc tam atkal viņā un, mazu brīdi klusējis, sacīja: «Kad nometīšu, visiom redzot, no tevis brunčus, tad nebūs labi.»
Sim brīdinājumam bija savi panākumi. Vecene apklusa un vairs ne reizes nepārtrauca stāstījumu.
Dorošs turpināja: «Bet šūpulī, kas karājās istabā, gulēja gadu vecs bērns, nezinu, vīriešu vai sieviešu kārtas. Septuniete apgulās, un pēc tam dzird, ka aiz durvīm skrāpējas suns un kauc tā, ka vai no istabas jāskrien. Viņa pārbijās, jo sievas — tik muļķīgi radījumi, ka parādi viņai pievakarē mēli no aizdurvīm, un visa drosme saskrien papēžos. Bet viņa domā: «Ņemšu un sadošu pa purnu nolādētajam sunim, varbūt pārstās gaudot», un, paņēmusi kruķi, izgāja atvērt durvis. Nepaguva viņa mazliet pavērt, kā suns metās caur viņas kājstarpu un taisni uz bērna šūpuli. Septuniete redz, ka tas nav vis suns, bet jaunkundze; un lai tad arī būtu jaunkundze tādā izskatā, kādu viņa to pazina, — tad jau vēl nekas; bet tāda lieta un apstākļi, ka viņa visa bija zila, un acis dega kā ogles. Viņa saķēra bērnu, pārkoda tam rīkli un sāka no tā dzert asinis. Septuniete tikai iekliedzās: «Ak, mīļā nelaimīte!» un no būdas ārā. Tikai redz, ka priekšnamā durvis aizslēgtas; viņa uz bēniņiem; sēž un trīc muļķa sieva; pēc tam redz, ka jaunkundze nāk arī uz bēniņiem pie viņas, metas tai virsū un sāk muļķa sievu kost. Tad nu Septuns no rīta izvilka no turienes savu sievu, visu sakostu un zilu; un otrā dienā tā ir nomira muļķa sieva. Tad nu redziet, kādas padarīšanas un apmānīšanas notiek! Kaut arī viņa kungu gājuma, bet tomēr ragana paliek ragana.»
Pēc šāda stāsta Dorošs pašapmierināts atskatījās un iebāza pirkstus savā pīpē, sagatavodamies to piebāzt ar tabaku. Viela par raganu kļuva neizsmeļama. Katrs pēc kārtas steidza kaut ko pastāstīt. Pie viena ragana bija atbraukusi siena stirpas izskatā pie pašām mājas durvīm; citam bija nozagusi cepuri vai pīpi; vairākām meitām ciemā bija nogriezusi bizi; citiem izdzērusi dažus spaiņus asiņu.
Beidzot visa kompānijā atjēdzās un redzēja, ka ir jau pārāk aizpļāpājušies, jo laukā bija jau pilnīga nakts. Visi sāka izklīst pa guļas vietām, kas atradās vai nu virtuvē, vai šķūņos, vai pagalmā.