Tā bija mistiski dīvaina aina, kā no tālas senatnības. Dienvidos ritēja deviņpadsmitā gadsimta pēdējās dekādes nedaudzie gadi; šeit cilvēks vēl dzīvoja pirmatnībā, tikai soļa platumu attālinājies no aizvēsturiskā alu iemītnieka, — pasaules vissirmākās senatnes aizmirsta atlauza. Dzeltenbrūnie vilku suņi sēdēja starp saviem zvērādās ģērbtajiem saimniekiem vai plūcās par ērtāku vietiņu, un ugunskura gaisma atspulgojās to sarkanajās acīs un slienainajos ilkņos. Meži, spokainos līķautos tinusies, snauda nesatricināmā vienaldzībā. Baltais Klusums, uz acumirkli atbīdīts līdz mežmalām, kas ieskāva apmetni, nemitīgi lauzās atpakaļ; zvaigznes trīsuļoja un šķita lēkājam, kā tas arvien notiek Bargā Sala laikā, kamēr Ziemeļpola gari vilka savu zaigojošo drānu apmales šķērsām pāri visam debess lokam.
Skrafs Makenzijs neskaidri apjauta šā aranžējuma mežonīgo krāšņumu, bet viņa acis pa kārtai nopētīja zvērādās tērpto stāvu rindas abpus ugunskura, vērodamas, kādu seju te trūkst. Uz mirkli tās apstājās pie zīdainīša, kas sūca savas māmuļas atsegto krūti. Bija četrdesmit grādu zem nulles — vairāk nekā septiņdesmit grādu sals pēc Fārenheita. Viņš iedomājās savas tautas izlutušās sievietes un nīgri pasmīnēja. Taču no šādas maigas sievietes klēpja viņš bija nācis pasaulē, saņemdams līdzi karalisku mantojumu — mantojumu, kas viņam un viņa līdziniekiem bija piešķīris kundzību pār zemēm un jūrām, pār visu platuma grādu dzīvniekiem un cilvēkiem. Viens pats pret simtu, arktiskās ziemas ieskauts, tālu no savas puses viņš juta iedzimtā mantojuma skubinājumu — kāri iekarot, alkas pēc briesmām, cīniņa skurbu, spēku uzvarēt vai mirt.
Dziesma un deja izbeidzās, un šamanis sāka sparīgu, īpatnēji izteiksmīgu runu. Prasmīgi un viltīgi izmantodams visas bagātās indiāņu mitoloģijas mežģojumus, viņš centās ietekmēt savas cilts ļaužu lētticīgos prātus. Apsūdzība bija barga. Vārnu un Kraukli, kuros iemiesojušies dzīvību radošie pirmsākumi, viņš pretstatīja Maken- zijam, ko zākāja kaunpilnā vārdā par Vilku — kara un iznīcināšanas pirmsākumu. Šo divu pirmspēku divcīņa tiekot izcīnīta ne tikai garā vien, tajā piedaloties arī cilvēki.
katrs sava totēma vārdā. Indiāņu tēvs esot Dželkss — Krauklis, prometejiskās uguns nesējs; Makenzijs esot dēls Vilkam, citiem vārdiem sakot, — velnam. Visaugstākās pakāpes nodevība un zaimošana esot indiāņu mēģinājumi nodibināt pamieru šajā divu spēku nebeidzamajā karā, izprecinot indiāņu meitas viņu visniknākajiem ienaidniekiem. Neviens izteiciens viņam nebija par skarbu, neviens salīdzinājums par neģēlīgu, lai apzīmogotu Makenziju par zemisku pielīdēju un sātana sūtni. Kad šamanis tuvojās savas garās runas noslēguma kāpinājumam, no viņa klausītāju krūtīm lauzās apslāpēta, mežonīgi nikna, dobja rēkoņa.
— Ai jūs, mani brāļi, Dželkss ir visuvarens! Vai ne viņš atnesa mums debesīs dzimušo uguni, lai mums būtu silti? Vai ne viņš ir tas, kas izvelk sauli, mēnesi un zvaigznes no to alām, lai mēs varētu redzēt? Vai ne viņš ir tas, kas mācīja mūs, kā cīnīties ar bada un sala gariem? Bet tagad Dželkss ir sadusmojies uz saviem bērniem, un to skaits ir sarucis pavisam mazs, un viņš nevēlas tiem palīdzēt. Jo tie ir viņu aizmirsuši un dara ļaunus darbus, un min nelāgus ceļus, un aicina viņa ienaidniekus savos vigvamos un sēdina pie saviem ugunskuriem. Krauklis ir noraizējies par saviem samaitātajiem bērniem, bet, ja tie celsies un parādīs, ka ir atgriezušies, viņš atkal nāks ārā no tumsības un atbalstīs tos. Ai, brāļi! Uguns Atnesējs iečukstēja jūsu šamanim ausī vēsti, un to jūs tagad dzirdēsiet. Lai jaunekļi ved jaunavas savos vigvamos; lai viņi visi klūp Vilkam pie rīkles; lai viņu naids ir nesamierināms. Tad viņu sievas kļūs auglīgas un viņu skaits vairosies, līdz atkal būs izaugusi varena tauta! Un Krauklis no Ziemeļiem atvedīs milzīgas viņu tēvu un tēvutēvu ciltis, un tad viņi visi kopā sitis Vilkus, līdz no tiem nebūs palicis pāri vairāk kā no pērnā gada nometnes ugunskuriem; un tad viņi atkal būs valdnieki visā zemē! Tāda ir šī vēsts, ko man pateica Dželkss — Krauklis.
Izdzirduši pravietojumu par Mesijas atnākšanu, stiksi ar skarbiem kaucieniem pielēca kājās. Makenzijs izvilka īkšķus no dūraiņiem un gaidīja, kas notiks. Atskanēja nemitīgas klaigas, lai nākot šurp Lapsa, līdz pēdīgi priekšā iznāca kāds jauneklis un sāka runāt.
— Brāļi! Šamanis runāja gudri. Vilki ir paņēmuši mūsu sievietes, un mūsu vīriem nav bērnu. Mūsu skaits ir sa- rūcis pavisam niecīgs. Vilki ir paņēmuši mūsu siltās zvērādas un to vietā iedevuši ļaunus garus, kas mājo pudelēs, un drānas, kuras nav vis darinātas no bebra vai lūša ādas, bet ir taisītas no zāles. Šīs drānas nesilda, un mūsu vīri mirst no dīvainām slimībām. Es, Lapsa, neesmu apņēmis nevienu meiteni par sievu — un kāpēc? Divas reizes tās meitenes, kas man patika, ir aizgājušas uz Vilka apmetni. Arī patlaban esmu sakrājis bebru, briežu un aļņu ādas, lai iegūtu Tling-Tinneha labvēlību un varētu apprecēt Zarinsku, viņa meitu. Arī patlaban pie Zarinskas kājām ir piesietas sniegkurpes, gatavas mīdīt taku Vilka suņiem. Bet es nerunāju par sevi vien. Tieši tāpat kā man klājas ari Lācim. Arī viņš labprāt būtu kļuvis tēvs Zarinskas bērniem un tālab ir sakrājis daudz zvērādu. Es runāju par visiem tiem jaunajiem vīriešiem, kuriem trūkst sievu. Vilki arvien ir izsalkuši. No medījuma viņi allaž pakampj labākos gabalus. Atliekas tiek pamestas Kraukļiem.