— Rau, te ir Gukla! — viņš izsaucās, bez kautrēšanās norādīdams uz kādu no sievietēm; tā bija kropla. — Kājas viņai ir saliektas kā brangas bērza tāss laivai. Viņa nejaudā lasīt kurināmo vai nest mednieku samedīto gaļu. Vai Vilki ir izvēlējušies viņu?
— Ai, ai! — viņa ciltsbrāļi iebrēcās.
— Rau, te ir Moiri, kuras acis Ļaunais gars ir sagriezis krustām. Pat zīdaiņi sāk raudāt, kad viņa uz tiem paskatās, un runā, ka pat bālsejainie grizlilāči dodot viņai ceļu. Vai viņu kāds baltais ir izvēlējies?
Atkal nodārdēja draudīga piekrišana.
— Un rau, te sēž Pisčeta. Viņa neklausās manos vārdos. Nekad viņa nav dzirdējusi ne jautru tērzēšanu, ne sava vīra balsi, ne sava bērna šļupstus. Viņa dzīvo Baltajā Klusumā. Vai Vilki viņai ir kaut aci uzmetuši? Nē! Viņiem pieder medījuma labākie gabali, mums paliek atliekas.
Brāļi, tā nedrīkst būt! Nekad vairs Vilkiem neložņāt gar mūsu ugunskuriem. Laiks ir klat.
Milzīgs ziemeļblāzmas aizkars — purpursārta, zaļa un dzeltena liesma — noplīvoja līdz pat zenītam, saistīdama vienu debess malu ar otru. Galvu atmetis un rokas izstiepis, Lapsa ekstāzē iekliedzās:
— Skatieties! Mūsu tēvu gari ir piecēlušies, un šonakt tiks darīti diži darbi!
Viņš pakapas atpakaļ, un cits jauneklis, biedru pabikstīts, mazliet bikli iznāca priekšā. Viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem, un viņa platās krūtis bija izaicinoši atsegtas salam. Puisis nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Vārdi viņam šķita aizķērušies uz mēles, un viņš jutās ļoti apmulsis. Baigi bija skatīties viņa sejā, jo pusi no tās kādreiz bija atplēsis drausmīgs trieciens. Pēdīgi viņš sadūšodamies iegāza ar dūri sev pa krūtīm, kas nodunēja kā bungas, un balss viņam dārdēja kā paisuma rēkoņa okeāna piekrastes alā.
— Es esmu Lacis — Sudraba Smaile un Sudraba Smailes dēls! Kad balss man vēl bija tāda kā meitenei, es jau nonāvēju lūsi, briedi un karibu; kad tā ķērkstēja kā āmrijam pārtikās glabātavā, es jau pārgāju pār Dienvidu kalniem un nonāvēju trīs vīrus no Baltās upes cilts; kad ta skanēja ka Činukas rēkoņa, es satiku bālsejaino grizli- lāci, bet ceļu viņam negriezu.
Te viņš uz brīdi apklusa, ar roku zīmīgi pārvilkdams savam briesmīgajām rētām.
— Es neesmu tāds kā Lapsa. Man vārdu ir maz. Lapsa saka, ka šonakt tikšot darīti diži darbi. Labi! Valoda plūst no viņa mutes kā strauts pavasara palos, bet ar darbiem viņš ir skops. Šonakt es uzņemšos cīņu ar Vilku. Es viņu nonāvēšu, un Zarinska sēdēs pie mana ugunskura. Lācis ir runājis.
Kaut gan apkārt trakoja ellišķīga kņada, Skrafs Ma- kenzijs pat nepakustējās. Labi saprazdams, ka šautene tik tuvā atstatumā neder, viņš pārbīdīja abas revolveru makstis vairāk uz priekšu, lai varētu ērtāk ar tiem rīkoties, un pavilka dūraiņus uz leju tiktāl, ka elkoņu aizsegi tagad klāja plaukstu virspusi. Viņš zināja, ka nav nekādu cerību, ja viņam uzbruks visi reizē, bet, palikdams uzticīgs saviem lepnajiem vārdiem, bija sagatavojies mirt ar cieši sacirstiem žokļiem. Tomēr Lācis atturēja pārējos, ar savu briesmīgo dūri atsizdams atpakaļ pārāk dedzīgos. Kad jezga mazliet pierima, Makenzijs pameta ašu skatienu uz Zarinskas pusi. Šī aina bija skaista kā glezna. Stāvēdama uz sniegkurpēm, meitene bija paliekusies uz priekšu ar pavērtām lūpām un drebošām nāsīm, gluži kā lēcienam saspringusi tīģeriene. Lielās, melnās acis vērās ciltsbrāļos ar šausmām un izaicinājumu. Aiz pārmērīga satraukuma viņa bija pat elpot aizmirsusi. Meitene sta- vēja sastingusi kā akmens, vienu roku krampjaini spiezdama sev pie krūtīm, otrā cieši sažņaugusi suņu dzenamās pātagas rokturi. Kad Makenzijs uz viņu palūkojās, viņas spriegums it kā atslaba. Savilktie muskuļi atlaidās, un ar smagu nopūtu Zarinska atslējās taisni, veltīdama Makenzijam skatienu, kas pauda vēl vairāk nekā mīlestību.
Tling-Tinnehs mēģināja runāt, bet cilts ļaudis pārkliedza viņa balsi. Tad Makenzijs paspēra soli uz priekšu. Lapsa jau pavēra muti spalgam brēcienam, bet Makenzijs tik mežonīgi nikni pasviedās viņam pretī, ka viņš atlēca atpakaļ un balss ar gārdzienu aizsprūda viņam rīklē. Lapsas neveiksme tika apsveikta ar smieklu šaltīm, un šis atgadījums noskaņoja viņa biedrus rāmāk — tie nu bija ar mieru klausīties.
— Brāļi! Baltais Cilvēks, kuru jūs esat nosaukuši par Vilku, atnāca pie jums un teica godīgus vārdus. Viņš nebija tāds kā inuīti, viņš nemeloja. Viņš nāca kā draugs, kā tāds, kas grib būt jums brālis. Bet jūsu cilts vīri nu ir pasacījusi, kas viņiem bija sakāms, un laipno vārdu laiks ir garām. Vispirms es pateikšu jums, ka jūsu ša- manim ir ļauna mēle un viņš ir viltus pravietis, ka vēsts, ko viņš jums paziņoja, nenāk no Uguns Atnesēja mutes. Viņa ausis ir aizslēgtas Kraukļa vārdiem, pats uz savu galvu viņš sagudro viltīgas pasakas, un jūs viņš ir piemuļķojis. Viņam nav nekādas varas. Kad jūs sitāt nost un ēdāt savus suņus, bet jūsu vēderi bija smagi no ne- ģērētas ādas un mokasīnu strēmelēm, kad sirmgalvji mira un vecās sievas mira, un zīdaiņi mira, iekodušies savu māmuļu tukšajās krūtīs, kad zeme bija tumša un viss dzīvais gāja bojā kā laši pēc nārsta, — jā, kad bads bija nācis pār jums, vai šamanis sagādāja jūsu medniekiem veiksmi? Vai šamanis pildīja jusu vēderus ar gaļu? Vēlreiz saku, šamanis ir bezspēcīgs! Tā! Es spļauju viņam sejā!
Kaut gan visi bija sastinguši šausmās par šo zaimošanu, tomēr neviens pat neiekliedzās. Dažas sievietes pārbijās no gaidāmā, bet vīru vidū valdīja satraukta gatavība, pat pārliecība, ka nupat notiks brīnums. Visu acis bija pievērstas abiem galvenajiem varoņiem. Priesteris saprata, ka pienācis izšķirīgais brīdis, un juta savu varu grīļojamies; viņš jau atvēra muti draudīgiem lāstiem, bet Makenzijs ar paceltu dūri, acīm liesmojot, apņēmīgi pasviedās uz priekšu, un šamanis atkāpās. Ņirdzīgi no- smējies, viņš aizgaja.