— Labi, ka Jēkabu nopēra paša dēls, — Sauce mierināja Teni.— Tā ir laba vēsts. Mūsu Dziļumiem nāk jauns, labs un stingrs saimnieks.
Par to domājot, vectēvs atmaiga. Patiesi, mazdēli bija viņa cilts zaru zari. Kaut gan tēvu pērt bija grēks un negods, tomēr labāk, ka to nav darījuši sveši.
Gandrīz vai bija jādomā, ka dēļ Jēkaba žūpošanas un Jāņa rokas pacelšanas pret tēvu Dziļumiem pēkšņi uzkrita savāda liksta, kas iztrūcināja ļaudis arī tālākā apkārtnē. Pēkšņi pašā vasaras plaukumā kokiem un krūmiem pazuda lapas. Vietām pat zāle iznīka, it kā tās nemaz nebūtu bijis.
Meži kļuva caurredzami kā ziemā. Ganu gatves skaistajām liepām pēkšņi kādā rītā rēgojās tikai kaili stumbri, tāpat bez lapām tās pašas dienas vakarā jau stāvēja bērzu birze.
Jānis meklēja vainīgo un atrada. Lapas noēda mazi zaļganbalti kukainīši, kādi nekad mūžā nebija redzēti. Posta darbus tie veica gaužām ātri. Cilvēka acu priekšā neilgā brītiņā pusaugu bērziņš tika atbrīvots no lapām. Pirms mirkļa tas bija stāvējis zaļš. Nu slējās kā sakaltusi slota.
Jaunais saimnieks baiļojās, ka lapu ēdāji, bada dzīti, var mesties arīdzan uz tīrumiem, kur, paldies Dieviņam, vēl lekni viļņojās sējumi.
Kukaiņu sērgas vilnis vēlās uz priekšu tūkstošiem soļu platā joslā, kļūdams arvien platāks un briesmīgāks. Mežu tuvumā tika noēsta arī zāle.
Neviens nezināja, kā pret to cīnīties, kā izlīdzēties, jo ātri vien tārpiņi pārvarēja Dziļumu robežas un vēlās kā neapturams posta vilnis uz priekšu. Dažs prātoja par dūmošanu, tikai nezināja, kā to tik plaši izdarīt, neapdraudot mežus ar uguni, kas sausā laika dēļ šķita varen bīstama.
— Tas ir uz kariem un sērgām, — sprieda ļaudis.
Dažs bija lūkojis kurināt uguni, dūmot ar skuju dūmiem, bet tārpiņiem tas ne mazākā mērā nekaitēja. Nekas nespēja turēties pretī spēcīgajam kukaiņu dzīvības izvirdumam.
Nelaime bija jau nonākusi Indriķa zemes daļā, kad kādu rītu bērni atskrēja mājās līksmi saukdami:
— Putniņi! Tūkstoš putniņu!
— Melns mākonis putniņu!
Pieaugušie, dzirdēdami tādus bērnu kliedzienus, sabaidījās vēl vairāk, gāja skatīties.
Puskailie koku zari čumēja un mudžēja no agrāk neredzētu pelēku mazputniņu simtiem. Tie steigšus vien ar pilnām mutēm kampa dāsno un garšīgo barību — lapu ēdājus tārpiņus.
Putniņu patiešām bija melni tūkstoši. Kad viens koks bija notīrīts, spārnainu mākonis pacēlās gaisā un pārcēlās uz nākošo. Cilvēki varēja tikai skatīties un apbrīnot mazo spārnainu daudzumu un ēdelību. Tārpiņi, protams, bija mazi, bet to bija bezgala daudz.
Bezlapaino koku tuksneša virzīšanos uz priekšu jau pirmajā dienā manāmi palēninājās. Vēl pēc dažām dienām posta gājums pavisam apstājās. Kad bija nolasīts pēdējais kukainītis, viss spārnainu bars pacēlās gaisā un aizlaidās uz citiem apvidiem. Neviens tā arī nesaprata, no kurienes šie glābēji ieradušies un kur tie palika.
Tā bija nelāga vasara. Tikko bija laimīgi beidzies tārpu uzbrukums, sākās dūmu nelaime. No pamales nāca zilgani mākoņi un aizklāja sauli. Tā kļuva tumši sarkana, tikko saskatāma. Elpu smacēja deguma smaka. Kaut kur pasaules viņā malā dega meži, purvi un zemdegas.
Taisni šai mežu ugunsgrēku laikā pagastā uzklīda gadus piecdesmit vecs vīrs ubags, sirmiem matiem, nekustīgu labo roku un klibu kāju. Kurā mājā viņš iegāja, tur palika vairākas dienas. Runāja viņš kā prāvests vai svētais — svarīgā balsī un par varen lielām lietām, par svešām zemēm, grūtiem darbiem, kā arī par nedarbiem.
Visiem gribējās klausīties par tālām zemēm, kur kokos aug maizes klaipi, par milzīgām jūrām, kurām pāri ar strauju buru kuģi jābrauc vairāk nekā mēnesi, par sauli, kas pusdienā ilgi stāv nepakustēdamās tieši virs galvas, it kā būtu debesu jumā ar mietu iemauta.
Ubagu nabags lepni stāstīja par latviešiem piederošām zemēm tālās dienvidu salās, kur upēs un purvos dzīvo tik lielas šķirgatas kā baļķi. To briesmīgās mutes pilnas ar meža kuiļa ilkņiem. Mutes tām tik lielas, ka var sakampt un vienā stiepienā notiesāt cilvēku. Zobi samaļ paša stiprākā vīra kaulus kā sakaltušu maizes garoziņu. Svētais ubagu nabags tāpat stāstīja par jūras laupītājiem, kas runā dažādās svešās mēlēs, bet kopīgi dara ļaunu darbu —• aplaupa kuģus un slepkavo jūras braucējus.
Viens otrs Silaciema ļaužs par kuģiem ne nieka nezināja, tam nu ubagu nabags labprāt visu sīki izklāstīja. Viņš ņēma koku un turpat uz gluda celiņa uzzīmēja kuģi ar visiem rīkiem: mastiem un burām, lielgabaliem un tauvām. Viņš sauca katru kuģa piederumu savā vārdā, runāja par braukšanas būšanām ar visādām tur "halzēm" un "vestēm", par ko nevienam nebija nekādas skaidrības.
Tādu kuģu bijis daudz un uz daudziem tādiem braukuši latvieši — Kurzemes hercoga Jēkaba jūrnieki, visi īsti vella puikas, kas nebijušies paša nelabā, vienīgi dienvidu sauli grūti panesuši.
— Baltos ekvatora saule nospiež kā utes, — viņš skaidroja. — Arīdzan laupītāji tur cilvēkus kauj kā utes. Āfrikā melno tik daudz, ka visi krūmi pilni. Cum un mudž kā utes.
Vārds "ute" ubagu nabagam varen patika. To viņš lietoja vietā un nevietā. Reizēm viņš arī sevi nosauca par uti, lai gan viņam pašam utu nebija.
Viņa stāstiem nebija ne gala, ne malas. Viņā klausījās gan bērni, kas vēl sūkāja īkšķi, gan veči ar līkām kājām un baltām bārdām. Ubagu nabags visādi citādi bija kārtīgs, tīrīgs un laipns, tikai nesacīja savu vārdu un dedzināja smirdīgas lapas, vilkdams caur savāda līka daikta caurumiņu dūmus sev mutē un krūtīs.