Vasarā karstajos pusdienlaikos, kad siena darbinieki iekrita diendusā, viņš aizzagās uz mežu. Te gan mežu gabali bija sīkāki un skrajāki. Lazdas mijās ar apsēm, bērzi ar alkšņiem. Maz lielegļu silāja, tāpēc viņš centās aiziet pēc iespējas tālu, uz vecajām vietām, kur kādreiz pats staigāja ar akmeņu metekli rokā un paštaisītu loku plecos.
Māte un vecāmāte bija diezgan daudz stāstījušas par Melnās sērgas lauku sētām, kur kādreiz mituši priecīgi un strādīgi cilvēki, kas nesuši ziedokļus ozolu svētbirzē, kuru vācu kungi vēlāk likuši nocirst. Svētozolu dēli un saulesmeitas par to esot sadusmojušies un visam novadam uzsūtījuši nelaimi pēc nelaimes. Karus un badu. Pēdējais sods kritis pār ozolu cirtēju pēcnācējiem melnās sērgas izskatā. No tās visi ļaudis nomiruši, pirms nāves grūti mocīdamies. Izdzīvojusi tikai Zāļu Made ar savu māti, jo tās bijušas veco tikumu un gudrību zinātājas. Māte gan jau mirusi.
Svētozolu birzē agrāk vienmēr jēņu ziedam dedzis ugunskurs, krādams pelnus uz ozolu saknēm. Vēlāk turpat dedzināti ozolu bluķi.
Svēto ozolu stumbrus daži gudrākie ielikuši jaunceļamo māju pamatos. Tur tie stāvējuši vairāk nekā simt gadu. Mājas iznīkušas reizē ar bluķu sapūšanu. Tā tas Dieva nolemts, ka vainīgajai ciltij jāiznīkst reizē ar svētozolu satrunēšanu.
Kad no Trīnes un Dāvja stāstiem kļuva zināms, ka Briņķu muižas kungs Gotfrīds Felsbergs, vilkača pēdas dzīdams, pārstaigājis arīdzan Melnās sērgas laukus, Tenim šķita, ka līdz ar to noņemts aizliegums tur savu kāju spert cilvēkam.
Pirmo reizi Melnās sērgas laukus Tenis apmeklēja viens. Pēc pērkona lietus, kas pašā dienas vidū samērcēja sienu. Tālab darba pie siena vairs todien nebija, un Tenis pavēstīja mātei un saimniekam, ka ieies dziļāk mežā palūkot, kur rudenī ienāksies rieksti, brūklenes un citi meža labumi.
Tāda runa izklausījās gaužām ticama, jo Tenis patiešām allaž prata atrast tās labākās ogu, riekstu un sēņu vietas. Tenis arīdzan šoreiz nemeloja. Sērgas laukos, kas bija stāvējuši atmatā ceturto daļu gadu simteņa, ataugas mežos varēja būt gan ogas, gan rieksti.
Sauce dzīrās iet līdzi, bet Tenis sabaidīja meiteni, ka ceļā daudz purvu ar čūskām un nātrēm, kas sakodīs viņas kājas caurumu caurumos. Sauce ne no čūskām, ne no nātrēm nebaidījās, bet matī- dama, ka Tenis šoreiz patiesi negrib būt kopā ar viņu, samierinājās ar likteni.
Puisim pavisam savādi tapa ap sirdi aplūkojot Gaiķu vaļinieku sētu, kur vēl pirms dažiem gadiem viņš bija mitis. No kambara klona jau auga ārā bērziņi cilvēka augumā.
Kaktā, kur vēl čurnēja lāva, uz kuras viņš bija gulējis, tupēja liels rupucis un, baidīdams nācēju, kustināja dzelteno pakakli.
— Tupi vien, Piena māte, tā tava vieta, — Tenis labsirdīgi novēlēja un steidzās tālāk.
Kūtiņa bija pavisam sašķiebusies, bet vēl stāvēja ar visu jumtu. Pirtiņa gan bija sabrukusi.
Uz Melnās sērgas laukiem Tenis negāja taisni, bet pa upes malu, kur ceļš labāk zināms. Diemžēl arī tur krūmi tā sazēluši, ka patiešām iznāca gabalu pa nātrēm brist.
Līčos, kur māte kādreiz viena pati pļāva sienu, zāle sniedzās līdz kaklam. Te gubu vešanas reizēs viņš bija skraidījis riņķu riņķiem. Vēlāk rudens pusē atklīdis ar visu ganāmpulku noganīt lekno atālu.
Pēdējā līča krastā viņš kāpa eglē, lai paskatītos uz Melnās sērgas lauku pusi, ievērotu zīmīgākos kokus un koku pudurus, jo citādi šajā jaunmeža smalksnē varēja apmaldīties, kač ar' saule stāvēja dienvidū un rādīja debesu puses.
Diemžēl eglē bija bišu koks, pilns ar bitēm. Kā tikt tam garām? Tenis zināja: ja viena bite iedzeļ, tūlīt cilvēkam klūp virsū vesels pulks šo mazo zobena bruņinieku. Jālūko netraucēti lavīties pa stumbra otru pusi.
Tenis līda starp zaru žuburiem elpu aizturējis, klusībā pie sevis skaitīdams: "Bitīt, manu drostaliņ, tu dzeltenas kājas āvi. Nedzel kokā kāpējam, kas tev labas dienas nesa."
Kad egles galotnes kļuva ilkss resnumā, Tenis apstājās un lūkojās pāri ataudzei uz Melnās sērgas lauku pusi. Tur nebija vairs nekādu tīrumu, tikai mežs un mežs. Tālumā viens vai divi augstāki ozoli un liepas. Tur varēja būt veca māju vieta. Citur savādās taisnās rindās stāvēja jauni slaidi bērzi, it kā cilvēku dēstīti.
Visvairāk tomēr bija sazēlušas jaunas egles. Zem tām šūpojās alkšņu pelēklapu galotnes kā viļņojošs ezers. Pāri upes līkumam dienvidu pusē zilganā tālumā slējās augsts lielo egļu mežs. Toties tepat pie augstās krasta priedes pletās vienīgais lielākais klajums, ar retām mazām priedītēm piekaisīts.
Iegaumējis lielo koku izvietojumu un izrēķinājis taisnāko ceļu uz mājām, Tenis uzmanīgi kāpa zemē garām bišu kokam, bišu vārdus skaitīdams. Gaisā vējoja medus smarža.
Pagājis uz priekšu, Tenis uzdūrās gludam klajumiņam. Te šķita tik jauki, ka viņš nespēja atturēties, neatlaidies kaķpēdiņu maurā guļus. Uz šejieni māte viņu mazu bija dažkārt atvedusi. Viņš rotaļājās ar kaķpēdiņām vai ēda zemenes. Māte sēdēja klusēdama, domās nogrimusi.
Tālumā uz Melnās sērgas lauku pusi iekramšķinājās krauklis. Laikam atgādināja, ka jāsteidzas.
Tenis pārbrida vairākām tērcēm, kuru krastos viedās senas aršanas darbu pēdas — augstas ežmales. Savādi bija apjaust, ka pirms viņa nākšanas pasaulē te cilvēki aruši un sējuši. Nāca kalns, pēc tam līdzenums.
Pēkšņi viņš atdūrās pret nomelnējušu garu guļbaļķu sienu. Te bija tā vieta, kur rindā auga bērzi. Baltie slaidie stumbri spiedās pie satrunējušajiem baļķiem. Pareizāk sakot — baļķi spiedās pie bērzu stumbriem. Zemē rēgojās sagāzušās rijas pēdējās atliekas.