Tenis gāja klusām, kā baidīdamies kādu iztraucēt. Siena izrādījās piecdesmit soļu gara ar diviem šķērskrāvumiem. "Rija, piedarbs, pelavnieks," Tenis sprieda.
Istabas vietā auga egles. Koku atliekas bija sakņupušas zemē, apaugušas ar sūnu un apbirušas ar biezu skuju kārtu, ka tikko varēja pamanīt. Vienīgi pēc krāsns akmeņu krāvuma varēja noteikt mājas vidu.
Klēts nebija pilnīgi sabrukusi. Lubu jumts stāvēja, šķībi sasvēries uz vienu pusi, jo tur bija izpuvuši balsta baļķi. Citādi viss izskatījās neskarts. Durvis aizslēgtas ar iekaltu greznu kali. jumta lubas apsūnojušas zaļas un nomelnējušas, bet vēl derīgas.
Tenim iešāvās prātā doma ieskatīties klētī, bet atturēja melnās sērgas biedīgums. Vecāmāte bija stāstījusi, ka sērga dažkārt paslēpjas zemē. Pēc piecdesmit gadiem tā ķer cilvēku, kas to uzrok, meklējot apraktu mantu.
Tenis centās atminēties, ko vecāmāte bija sacījusi par Lielo silu. Tālāk nāca Dziļūdeņu muklājs, melns dūņu bezdibenis. Zirgs tur nekad nedrīkstot iet, tikai cilvēks, ja zin meža gudrības, noskaita Meža mātes vārdus un allažiņ acis tur vaļā.
Aiz Dziļūdens sākoties Lielā sila pati serde, kur neviens no Lielo Leimaņu ļaudīm tajā paaudzē nebija nokļuvis. Tur esot viltīgi meža ezeri, ar sūnu apauguši. Ka tik dzīva radība tur sperot kāju, burbuļi vien pakaļ nostiepjoties.
Tolaik ļaužu bijis daudz, vienādi mežā baidījušies iet. Ka tur varētu mist vilkači un nešķīsteņi, tagad vairs reti kurš šaubījās. Vilkatis bija cilvēks kā cilvēks, bet ar spēju pārtapt vilkā, jo viņam bija vilka sirds. Ne zemnieks, ne kungs ar tādu nevar tikt galā.
Jā, bet kur te atradās Melnā auna perējums?
Tenis nožēloja, ka nebija vecomāti pamatīgāk iztaujājis. Kur varēja būt sila stūris, kurā Zuze un Grieta mežā redzējušas velnu melna auna izskatā? Kad Zuze pārnāca mājās, viņa nemācēja neko kārtīgi pasacīt, vienīgi atkārtoja, ka abas ar Grietu mežā redzējušas dzīvu velnu, kas blējis aitas balsi un griezis zobus.
Vecāmāte ne Zuzei, ne Grietai lāga neticēja. "Grieta jau jaunībā bija kā caura kule," viņa mēdza teikt. "Ar tiem bandiniekiem mums posts vien bija. Viņas vīrs arīdzan Grietu par zvana kuli vien sauca."
Lai nu kā, abas vecenītes nevarēja pārskatīties un pārklausīties. Melns auns tur bijis, ko suns arīdzan redzējis un jutis. Jātic tam, ko cilvēks kā paša pieredzēto stāsta. Kāpēc neticēt? Māte un vecāmāte kādreiz neticēja, ka viņam vilks vaigu nolaizīja, lai gan vilks patiesi tā izdarījās. Sāka ticēt tikai tad, kad no cita pagasta pienāca līdzīga ziņa un pagājušā ziemā vilki atbrīvoja vilkati no soda kambara.
Tenim bija baisi mežā par to domāt, tomēr piedzīvojumu kāre bija vēl lielāka. Ja tagad krūmos pagadītos melns auns, viņš ietu tam klāt, lai notiek kas notikdams. Ja vilks viņam ļaunu nedarīja, lai gan viņš to bija apskādējis, kāpēc velns lai rīkotos citādi?
Vecāmāte bija stāstījusi, ka Vilkaču sila lielajā tīrelī ļaudīm piemetas vadātājs, kas liek maldīties arvien dziļāk un tālāk no mājām. Pēc tam drošinot piebildusi, ka ar vērīgiem bērniem mežā tas nenotiekot.
Diemžēl nekas savāds šajā gājienā viņam negadījās. Tenis atrada vēl vienu māju gruvekļus, kur pirts vietā stāvēja satrūdējušu baļļiņu un ķipīšu atliekas, upītes malā zvilnēja gluds akmens drēbju velēšanai.
"Kur tā viss varēja pazust?" Tenis sevī brīnējās. "Nav ne cilvēku, ne lopu kaulu."
Te nu Tenis aci pret aci redzēja kā laika zobs (vecāmāte mēdza tā teikt) bez žēlastības sagrauž visu šīs pasaules godību.
Ķeveros Tenis pārradās pavēlu vakarā, noguris kā medību suns. Lazdu pakalni viņš bija atradis, bet brūkleņu vietas gan pa ceļam nekur nerādījās.
Tas nozīmēja, ka viņam meklējumos jādodas vēl kādu dienu.
Šoreiz Sauce izlūdzās viņam par pavadoni. Arī Tince un citi bērni dzīrās doties līdzi, bet Tenis stingri pastāvēja uz to, ka viņš ņems līdzi tikai vienu, lai neiztraucētu Meža veci un neuzskrietu uz Vadātāja. Sauce esot gājienam piemērotākā, jo skaļi nebļaustās kā dažs labs cits. Teņa māte un Sauces māte arī bija vienisprātis, ka Tenim labāka pavadone būs meitene, jo neļaus puisim pārāk dziļi mežā noklīst un ālēties.
Sauce izrādījās tālredzīgāka par Teni — paņēma kulītē līdzi plāceņus un biezpiena cibiņu.
Šoreiz gājiens izrādījās daudz bagātāks. Gaiķu vecās saim- niekmājas vietā viņi iztraucēja stirnu ģimeni, bet Pērļupītes krastā saskrējās ar bebru pāri, kas krūmu ēnā gulēja diendusu. Tādus zvērus Tenis savām acīm nebija redzējis, tikai pēc nostāstiem saprata, ka tie ir bebri. Zvēriem bija maza galva un platas plikas astes. Turklāt tepat netālu upītes malā bija apgrauzti koki, daži jau nogāzušies.
— Veries, kādi līdumnieki! — Tenis sacīja. — Kazi, mums ar' derētu te meža klusumā nolīst līdumu un sadraudzēties ar vilkačiem.
Sauce priecīgi palūkojās uz Teni. Kopā ar viņu meitenei jebkurš darbs šķita kā rotaļa. Gan siena grābšana, gan linu plūkšana, gan rudzu siešana.
Viņi pārbrida upītei, uzkāpa gravas krastā un iegāja tajā meža pusē, ko pēc nostāstiem ļaudis dēvēja par Vilkača daļu. Te pletās bagātīgi brūkleņu lauki. Ogas bija vēl zaļas, bet lieliem ķekariem un to mētras tik biezi saaugušas, ka trūka brīvas vietas, kur kāju nolikt.
Viņi gāja brīnīdamies. Līdzenais lauks zem slaidajām prie- dītēm stiepās nepārskatāms un nepārstaigājams. Te varēja nākt simtiem ogotāju, tik un tā visas ogas nenolasītu.