— Teni! — Sauce bailīgi sacīja. — Vai tu atceries ceļu uz mājām?
Puisis palūkojās uz sauli, palūkojās atpakaļ.
— Nebaidies! — viņš sacīja. — Atpakaļ iesim citā vietā pāri upītei.
— Vai te ir Melnā auna perējums, kur Grieta un Zuze ogas lasīja? — Sauce nerimās.
— Viņas neteica, ka bridušas pāri upītei, — Tenis prātoja.
— Tur bija daudz brūkleņu, — Sauce atgādināja.
Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Vairāk raudzījās uz kājām, lai neuzmītu ogām vai kādam rāpulim. Priedīšu audze beidzās. Priekšā pavērās gravas krasts.
Tenis apstājās. Lejā tecēja maza urga, bet gravas krasti stāvi un apauguši ar meža rožu un kādu citu dursteklīgu krūmu audzēm no vienas vietas.
Nekas cits neatlika kā iet gar malu un meklēt labāku pārejas vietu. Diemžēl vienīgo vietu, kur būtu vieglāk tikt pāri, aizsprostoja krustu šķērsu sagāzušies koki, šķiet, bebru nograuzti. Tālāk atkal krasti apauguši ar dzeloņkrūmiem.
Viņi jau prātoja par došanos atpakaļ, kad priekšā pamanīja saulainu klajumiņu un aiz tā gravas strauju pagriezienu. Labi, ka viņi nebija līduši pāri gravai, nu vajadzētu atkal nākt atpakaļ.
Klajuma malā gulēja vēja nolauzta egle. Meža lūkotāji apsēdās uz tās un ieturēja pusdienas.
Pēkšņi Sauce pieķērās Tenim pie rokas. Mīksti mezdams kājas, manīgs kā kaķis viņiem tuvojās liels vilks.
Apstājās no viņiem soļus divdesmit un uzmanīgi vēroja, it kā kaut ko no viņiem gaidīdams.
— Viņš grib ēst, — Sauce čukstēja. — Es viņam iedošu sviestmaizi, lai viņš mūs nekāro.
— Dod, — Tenis piekrita.
Dzirdēdams, ka cilvēki sarunājas, vilks apsēdās uz dibengala gluži kā suns un ar pakaļkāju pakasīja sev sānu. Sauce ar pirkstiem iztīrīja biezpiena cibu, uzzieda arīdzan sviestu uz plāceņa, apspļaudīja un gāja pie vilka.
Vērodams pusaudzes kailās kājas uzmanīgi minot sūnu, lai tuvotos meža junkuram, Tenis pēkšņi saprata, ka Sauce pieder viņam, ka tādu dārgu mantu viņš vilkam neatdos.
Ar pāris lieliem lēcieniem viņš bija meitenei blakus, apķēra viņu ap vidu.
— Neej tālāk! Met! — viņš sacīja.
Vilks arī bija pielēcis kājās. Šķiet, gatavojās uzklupt.
Sauce meta plāceni. Maizes gabals nokrita soli no vilka purna. Vilks pieliecās, paostīja, bet neņēma.
— Ēd, muļķi! — Sauce uzkliedza.
— Iesim prom! — Tenis lūdza.
Viņi lēnām atkāpās, acis no vilka nenovērsdami. Pelēcis vēlreiz noliecās pie maizes ņukas, sakampa to un apēda.
— Allallā! — Sauce klusi iegavilējās. — Vilks ēd plāceni ar sviestu! Labs vilks! Labs vilciņš! Būsi mums draudziņš? Aizstāvēsi mūs?
Vilks pašķieba galvu, it kā ieklausīdamies, tad strauji apgriezās un metās lejā gravā, izlīzdams pa dzelkšņu apakšu. Ticis otrā krastā, neatskatīdamies aizrikšoja starp eglēm viegliem, manīgiem soļiem kā dejodams.
— Sauce, es par tevi nobijos, — Tenis atzinās.
— Es par tevi arīdzan, — Sauce atbildēja.
— Kāpēc par mani? Tu taču gāji pie vilka.
— Vilki neuzklūp sieviešiem. Vilki uzklūp vīriešiem, — meitene paskaidroja.
Tenis joprojām Sauci turēja ap vidu apķertu. Tad palaida vaļā un sacīja:
— Man bez tevis būs grūti dzīvot.
— Kur tad es pazudīšu? — Sauce brīnījās.
— Drīz mēs būsim lieli… Tevi aizvedīs…
— Ak, tā…
Tālāk viņi gāja klusēdami. Saucei brīžam šķita, ka ausīs skan tāda kā smalka smilkstoņa. Viņa lūkoja saprast, kura auss īsti dzied. Ja kreisā, tad varētu gaidīt labu vēsti.
Diemžēl dziedāšana beidzās. Ausi noteikt tā ari neizdevās.
Kad, mājās pārnākuši, viņi stāstīja, ka atraduši desmit pūra- vietu lielu brūkleņu lauku, viņiem negribēja lāga ticēt, bet kad pastāstīja, ka Sauce pabarojusi vilku ar plāceni, visi uzskatīja viņus par jokupēteriem.
Tikai ar laiku, kad viņi palika pie sava vēl arī pēc nedēļas, ļaudis sāka noticēt. Sprieda: "Kas tur ko brīnīties, ja vilks ņem meitēnam no rokas maizi. Re, pagāšgad vilki muižas kambara sprūdu prata atvilkt, lai vilkati izpestītu. Tāds zvērs vezumu vilktu, kā dziesmā dzied, ja tik kāds prastu iejūgt ragavās."
Togad Tenis ar Sauci un Tinci, līdzi paņemot arī dažus lielākos kalpu bērnus, nesa mājās brūklenes veseliem maisiem. Saimnieces ogas kopā ar mežāboliem sautēja lielos čuguna podos un nolika ziemai koka muciņās. Virsū uzklāja medus kārtu, lai nepiemestos pelējums.
Arīdzan riekstu raža bija dāsna. Melnās sērgas lauku ataudzē stiepās vesela nogāze ar rudzu riekstu lazdām, kurām rieksti bija ēdami jau ap rudzu pļauju.
Diemžēl pļaujas steigoņā atlika maz laika pa mežu klaiņot, jo darbu tīrumā netrūka. Tenis jau bija lielais pļāvējs un pamiju taisītājs. Katram jaunajam tika atrasts darbs pa kaulam. Mazie staigāja pa tīrumiem, uzlasīdami vārpas. Lielākie cilāja grābekļus, krāva kopiņas ragavās, pieveda pļāvumu pie blāķa jeb pamija.
Bērni plijās Tenim, lai visi ietu riekstos, sūrojās, ka rudzu lazdām rieksti izbirst.
Tomēr pirmajā gājumā Tenis citus līdzi neņēma, klusām aizlavījās kopā ar Sauci.
Sauce ar gudru ziņu no māsas pūra daļas bija līdzi paņēmusi piecus linu palagus, kas mežā gaužām noderēja, jo laika bija maz, riekstus vajadzēja savākt ātri. Viņi visu ceļu pa mežiem un brūkstalām rikšot norikšoja steidzīgā solī. Kopš tikšanās ar vilku, kad viņi bija viens otram atzinušies savās bailēs par otra dzīvību, attiecības bija mainījušās. Likās, ka vairs nav par ko runāt. Sevišķi pēc tam, kad ļaudis sāka viņus piezobot par jauno pāri.
Puikām patiesi bija taisnība. Dienvidu nogāzē augošās lazdas jau meta lapas. Ja vien stiprāk pieskārās stumbram, rieksti bira čabēdami.
Sauce žigli noklāja palagus, zemākajam palagam malā iebāzdami kuplus žagariņus. Tad abi rāpās lazdu krūmā un ņēmās purināt. Rieksti bira kā krusa un satecēja palagu vīlē. Viņi steidzās no koka zemē un grāba ar riekšavām guvumu.