No katra purinājuma satecēja četras piecas riekšas riekstu. Nepagāja ilgs laiks, kad līdzi paņemtais maišelis bija pilns. Viņi steidzās mājup.
— Kā jūs tik ātri? — brīnījās Līze viņus ieraudzījusi. — Vai tukšā?
— Re, pilns maiss! —Tenis gavilēja un nometa maisu no pleciem.
Pie mājas otrām durvīm Barbara bāra Sauci:
— Ko tu pa Tinces tīni rakņājies! Viņa raud! Ej, pielūdzies māsiņu!
— Teni! Teni! — Sauce sauca. — Atdosim riekstus Tincei. Es viņai nodarīju pārestību.
— Man nevajaga riekstu! — māsa atcirta.
— Izmazgāšu! — Sauce solīja. — Ziemā noaudīšu jaunus.
— Nesoli tukšu, tu nemāki vēverēt, — Tince niknojās. Pievērsās mātei: — Kā Sauce ar Teni kopā, tā viņi tūlīt sastrādā palaidnības. Es nezinu, kā tas beigsies. Dabūs vēl…
— Tince! — Barbaras balsī ieskanējās kauninājums.
— Mām, man nav jākaunas, — Tince atmeta. — Lai kaunas viņa.
— Tince! — māte vēlreiz apsauca meitu.
Kopš tās reizes Sauce un Tenis sāka viens no otra vairīties.
Varbūt tā bija labāk. Kad kungi rudens pirmajā sniegā rīkoja lielās vilku medības, daudzus apkārtnes zemniekus sūtīja par dzinējiem.
Ja būtu Tenis un Sauce kopā, droši vien abi būtu gājuši. Tagad palika mājās katrs savā istabā un par medībām nelikās ne zinis. No Ķeveriem kungu jakti taisīt aizgāja tikai Repuļu Dāvis ar otru kalpu.
Kad pienāca ziņas par medību bēdīgo galu, Tenis atviegloti uzelpoja. Viņam gauži negribējās, ka kungi pieveiktu vilkus.
Divas reizes viņš bija piedzīvojis, ka vilks pret viņu izturas draudzīgi, tāpēc viņš jutās ar tiem saistīts.
Arī Felsbergu vilks nenorēja, tikai izdzina no meža. Dzītin izdzina. Teni un Sauci vilks neaiztika, nedzina arīdzan projām, pats aizriksēja pāri gravai, cauri ērkšķu krūmiem.
Dāvis, pārnācis no muižas, kur no sava dēla Indriķa bija ziņas savācis, stāstīja:
— Dieviņ balto, kas tur bijis par medinieku pulku! No pus Vidzemes sajājuši. Ij zviedrs, ij sprancūzis. Kā uz kāzām. Beigās iznāca viena kunga bēres. Pašu Felsbergam — vājinieka cisas. Medību rītā Gotfrīds bijis varen uzstājīgs. Vakarā šo pārveduši bālu kā cērmi, tikko spējis dvest.
— Vai, dieniņ! — šausminājās Trīne. — Es ar tos lielos vilka gaudus dzirdēju. Klausoties varēja pamašas ķert. Tam zvēram jābūt divu zirgu milzienā. Ij Lupstu Reiņa resnais vērsis tā nespēja izbaurot.
Toziem saime atkal un atkal atgriezās pie runām par vilkaču medībām, par vietu, kur nomirusi aizšautā gaišpelēkā vilcene, par kalniņu, kurā savilkti nokosto suņu kauli, par gravas krastu, kur Vilkatis norējis lielsuni Vērša rīkli, par Dziļūdeni, kur nogrimis mirušā kunga zirgs.
Daudz runāja par Vilkati, kas nācis pakaļ Felsbergam līdz pat meža malai Repuļu tīrumos. Kā tas uz kungu blenzis ar ļaunām acīm, no kā cilvēkam vai prātā jāsajūk.
Tenim, to dzirdot, kājas niezēt niezēja skriet apskatīt tās vietas. Tikai šoreiz gan vienam bija tā kā bail. Viņš reizēm palūkojās uz Sauci — vai tā būtu nācēja?
Meita likās viņu neredzam. Jo lielāka auga, jo kļuva spītīgāka un ļaunāka.
Pēkšņi Sauce pati uzrunāja Teni:
— Ko tu lūri uz mani kā Vilkatis? — viņa jautāja, kad Tenis lūkoja viņai tuvoties.
Tas bija gaužām nepelnīti.
— Tu pati esi Vilkača! — Tenis atcirta. — Redzu, ka par mani ļauni domā.
— Tu spītējies kā āzis, — Sauce nepalika parādā. — Redzu, ka tu mani ienīd.
— Tu glūni kā spīgana, — Tenis deva pretī.
— Es ar muļķi nerunāju, — Sauce teica un pagrieza puisim muguru.
Tā nu iznāca, ka izlīgšanas mēģinājums padarīja nesaskaņu vēl lielāku.
Tenis pēcāk lūkoja sadraudzēties ar Tinci, bet tā bija pārāk izvairīga. Izlūkot mežu kopā ar Tinci šķita garlaicīgi, tāpēc viņš daudz nepiepūlējās. Labāk paņemt līdzi kādu kalpa dēlu, lai gan
vecaimātei gauži nepatika, ja Tenis ar kalpiem pārlieku sagājās un vedināja tos uz blēņu lietām.
Tā pagāja ziema. Nāca pavasaris ar lāstekām, sērsnu un vizināšanos no kalna baļķu ragaviņās. Sauce ne reizi nesēdās Teņa ragutās, metās kopā ar māsām, brāļiem un kalpa puišiem citā vezumā.
Muižkungs Felsbergs pēc izveseļošanās bija kļuvis dievticīgāks, pavēlēja visiem zemniekiem: saimniekiem, kalpiem, vaļiniekiem un bandiniekiem septīto dienu svētīt un vismaz reizi pusgadā aiziet uz baznīcu tajā svētdienā, kad ķesteris baznīckunga runu pārcēla latviešu mēlē.
Runāja, ka drīz pārbraukšot Felsberga dēls no Vācijas. Tur viņš gāja augstās skolās un vērtās par gudru jaunu cilvēku.
"Varbūt Sauce cer uz jauno Felsbergu," Tenis nodomāja, kad meita kārtējo reizi bija uz viņu drūmi palūkojusies.
9»
9.Tena ciešanas
Ne māte, ne vecāmāte spēja ko līdzēt: ne grozīt Sauces prātu, ne atvēsināt Teņa galvu.
Katra diena, kas briedināja jaunekļa miesu un dvēseli, nesa tam jaunas ciešanas. Viņš būtu ar mieru palikt par kalpu Ķeveros, ja Sauce…
Tas nebija iespējams. To viņš saprata ļoti skaidri. Lai cik labsirdīgs Bērtulis un laipna Barbara, viņi neļaus savai meitai kļūt par kalpa sievu. Tāpēc Sauce viņu nīda.
Vecāmāte gan bija vēstījusi par dižo Ausalu Leimaņu dzimtu, kuras zariņš viņš skaitījās. Bet kāda tam vērtē, ja viņi Ķeveros bija kalpi bez zemes, bez savām mājām, bez cerībām.
Zane par laimi bija aprimusi bijušo godību skandināt. Ne jau citu kalpu klātienē dižoties ar savu leimanietes cilmi. Agri vai vēlu celtos izsmiekls. Tas kristu arī uz Līzi un Teni.