Tenis cieta arī no tā, ka viņu īsti nepieņēma ne kalpu puiši, ne saimnieku dēli. Arīdzan pats viņš jutās sašķelts it kā divās daļās. Vecāmāte ar saviem stāstiem bija sapostījusi viņa dzīvi. Ja nebūtu lielļauža iedomas, viņš viegli atrastu kopēju valodu ar kalpu ļaudīm, ja vien… Sauce…
Jā, pie visa vainīga tomēr Sauce.
Zinājis vai nezinājis par saviem tikušo ļaužu vecajiem, viņš, vienalga, nesamierinātos ar kalpa mūžu. Viņam derēja tikai tāds mūžs, kuram priekšā paveras plašs ceļš nākotnē. Ne tikai viņam. Arīdzan viņa bērniem un mazbērniem. Var jau būt, ka vecāmāte ar savām teiksmām tādu gribu viņam iedevusi. Bet tad nu viņai nebija ko pārmest. Tā bija laba griba.
Tā Tenis sprieda un grozīja sava likteņa metus, neatrazdams mieru ne dienu, ne nakti. Viņš bija redzējis, kā viens otrs kalpa puisis rudens peļņu notērē pa krogu, pretī dabūdams sagurumu un šķebenu dūšu.
Kādu dienu pirms siena laika, kad visi tīrumi apsēti un darbu mazāk, vecāmāte skubināja Līzi un Teni iet uz baznīcu. Tur kārtējo reizi bija Dieva vārdi ar ķesteri, kas pārstāstīja pastara teikto sprediķi latviešu valodā.
— Tur būs Felsbergs ar dēlu un meitu, — Zane stāstīja. — Paskaties, Teni, uz Hannu, pasaki labas dienas. Viņa labprāt ar zemniekiem aprunājas.
— Man Hannas nevajaga! — Tenis dusmīgi atmeta.
— Paskaties kā uz māsu, — Zane mierināja. — Lai redzi, ka cilvēki vien visi esam.
— Vecomāt, man ir savas rūpes, — Tenis atvairījās.
Ceļš uz baznīcu bija krietni patāls — četras garās jūdzes, tāpēc vecāmāte neņēmās iet līdzi.
Muiža svinēja apsējības, un zemniekiem nācās darīt to pašu.
Baznīca bija pelēka neliela koka būve ar tornīti vienā galā. Iekšā patukšas solu rindas. Priekšpusē dēļu pacēlums un divas kastes, uz kurām dega daudzas gaišas sveces. Pretī aiz tām krāsainas bildes karājās pie sienas un apzeltīts krusts iestiprināts ar sarkanu drānu segtā galdā.
— Vai viņiem cits Dievs? — Tenis prasīja mātei.
— Tas pats visiem mīļais Dieviņš, tikai viņi citādi to godina, — māte atbildēja.
— Kāpēc katoļi un luturi plēšas?
— Katram sava taisnība, — māte sacīja. Un piebilda: — Neprasi tik daudz. Dievs jāpieņem ar sirdi.
Baznīcēnu priekšā uz paaugstinājuma iznāca mācītājs melnā talarā ar pavadoni. Mācītājs norunāja garu sakāmo katoļu baznīcas valodā, ko acīmredzot nesaprata arī ķesteris, jo netulkoja.
Tenis aplūkoja baznīcēnus. Atnākušas bija arī saimniekmeitas — Tince un Sauce.
Kungu daļā sēdēja Felsbergi, arī Hanna ar Albrehtu. Vecie kungi un dēls svinīgi lūkojās tikai uz priekšu. Hanna reižu reizēm pažūrēja ar acīm visapkārt, uzmeta skatienu arī Tenim.
Tad pastars jeb mācītājs sāka runāt vāciski un ķesteris ņēmās tulkot latviski. Dvēseļu gans bēdājās, ka daudzas vietas baznīcas solos tukšas. Tas tālab, ka zemniekiem nerūpē dvēseles glābšana, viņi nododas miesas kārībām, nevar paiet garām krogam, kur arī šodien daudzi aizķērušies, līdz svētai vietai nav spējuši tikt, tāpēc baznīca tik tukša. Dzeršana un plītēšana esot liels ļaunums, no kura dažam rodoties zvēra domas un zvēra izskats, dažs pārvēršoties par nešķīsteni, kas naktīs skrien pa gaisu.
Sievietēm savukārt vairāk jādomā par mīlestību uz Dievu, nevis vasarās jāguļ klētiņās, kur miesas kārīgi bezdievji var tikt tām klāt. Dažas, lai kārdinātu preciniekus, pat baznīcā nāk lepni uzcirtušās, saspraudušas apmetņus ar lieliem sudraba blāveriem un izpušķotām piedurknēm un jostām.
Mācītājs runāja priekš zemniekiem neparasti gari, atkal un atkal bargi strostēdams dzērājus, kas krogā nodzer prātu, nenāk baznīcā.
Beigās mācītājs skaidri paziņoja, ka citās nākamās svētās dienās krogi tiks slēgti, lai baznīcas laikā sātans nevienam nevarētu aptumšot prātu.
Tenis, saviļņots par pastara beidzot veiksmīgi atrasto skaidro un lietišķo domu, skaļi iesaucās:
— Pareizi! Tā vajaga darīt! Kam tik gari vervelēt?
Māte izbijusies aizšāva Tenim roku mutei priekšā.
— Ko bļauj, — viņa čukstēja. — Te ir baznīca, ne vakarēšana, kur katrs var runāt.
Tenis apjuka. Viņš bija tik uzmanīgi klausījies mācītāju kā neviens, tāpēc arī beigās tā aizdomājies līdzi, ka pavisam aizmirsis, kur stāv un ar ko runā.
— Ko viņš mani lamā par pļēguru? Ja grib dzērājus lamāt, lai iet uz krogu, kur plenči sēd. Lai runā ar viņiem!
— Esi mierīgs, —- māte vēlreiz apsauca. — Tince un Hanna jau skatās uz mums.
— Lai skatās! — Tenis nevērīgi atmeta.
Žēl, ka Sauce neskatījās. Būtu vismaz dusmojusies. Vienaldzība bija grūti panesama.
Uz mājām nākot, bija jāiet garām krogam, kurā stražņiki sagūstījuši Vilkati. Tenis jau agrāk tur bija iegriezies, pircis krūzes, bļodas un adatas, arī alu nogaršojis, bet kopā sēdējis ar pļēguriem vēl nebija.
Pēc mācītāja aizrautīgās runas modās ziņkāre par cilvēku krogus gaitām.
Lielais krogus galds bija iznests saulītē. Pie tā dirnēja daudz vīru, kuri līdz baznīcai nebija tikuši. Sēdēja uz zarainiem egles bluķiem un skaļi tērzēja. Ieraudzījuši baznīcēnus, pacēla alus kausus un sauca:
— Re, misai gals! Varam pagānu dziesmas uzdziedāt.
Tenis apstājās. Tur sēdēja divi Ķeveru kalpa puiši un vēl daži
pazīstami jaunekļi.
— Es iedzeršu alu, — viņš teica mātei. — Tu vari iet mājās.
Pašu mājas puiši viņam nedeva vietu pie galda, bet kāds vecāks vīrs no pagasta otra gala laipni aicināja:
—- Nāc šurpu, zoniņ! Es tevi pazīstu. Tu esi kungs Ausals no Lielleimaņiem.
Tenis nezināja, ko teikt. Prātā bija vecāsmātes nostāsti, bet kad kaut ko tādu teica svešinieks, izklausījās savādi. Viņš vērīgi pārskatīja citus krogusbrāļus. Vai netaisās viņu izjokot un izsmiet. Sauce jau bija reiz smējusies, ka Tenis gribot Felsberga Hannu par sievu.