Jaunības gadi bija grūts laiks: tu, cilvēks, ceri uz lielām lietām, bet visi tevi cenšas pabakstīt, pazemot, pataisīt par muļķi.
Svešais vīrs izskatījās krietni iereibis. Kā lai uzmin, kas tam aiz ādas.
— Nāc, Zanes mazdēl! — svešais aicināja un no galda apakšas izvilka vēl vienu brīvu sēžamo bluķi. — Vai es pareizi teicu?
Paldies Dievam — krodznieks atnesa alus krūzi, tāpēc Tenis varēja kavēties ar atbildi.
— Atbildi, vai tu esi Lielleimaņu Zanes mazdēls?
— Esu, — Tenis pabailīgi piekrita.
— Kā tavs vārds?
— Tenis.
— Zane dzīvo Ķeveros?
— Ķeveros par kalponi, — Tenis pazemīgi paskaidroja.
— Iedzer! Tad es tev pastāstīšu par taviem vecajiem.
Tenis iedzēra. Alus bija rūgtāks nekā diedzētu miežu brūvējums Saulgriežu svētkos Ķeveros.
Redzēdams, ka Tenis no rūgtuma saviebjas, svešais sacīja:
— Krodznieks apiņus taupa, liek pie alus vaivarājus. Kunga ložņa, — svešinieks paskaļi runāja.
Tenim šķita, ka krodznieks var to dzirdēt.
— Labs alus, — viņš teica.
— Labs, — svešinieks smīnēdams piekrita.
"Patiesi, ko viņš no manis grib?" Tenis prātoja.
Lai ātrāk tiktu projām, puisis dzēra alu lieliem guldzieniem, bet kauss bija pamatīgs — vismaz pusotra stopa. Traukam dibens vēl nerādījās, bet galvā jau iesita žvimbulis. Kad galda otrā galā puiši uzsāka dziesmu "Strauja, strauja upe tecēj'," Tenim gandrīz vai gribējās vilkt līdzi.
— Tu zin, ka krodznieks palīdzēja saķert Vilkati?
— Zinu.
— Vai neprasīsi atpakaļ Lielleimaņu zemi? Tā tak ir tavu vecajo daļa.
— Kas tev no tā? -— Tenis jautāja. Viņš runas par zemes un tiesību atdabūšanu bija dzirdējis arī no vecāsmātes, bet tās allaž beidzās ar nopūtu, ka nav dzīvs palicis Lielleimaņu turētāju vīru zars, tālab cerību tikpat kā nekādu. Turklāt poļi un zviedri bija sajaukuši gaisu ar jauniem likumiem. Pat daudzi muižnieki zaudēja muižas, ja nebija rakstītu pierādījumu par īpašuma tiesībām.
Zviedri gan atzina, ka zemes tiesā vācu kungs ir vienāds ar zemnieku, kad izšķirams kāds strīds, bet par leimaņu īpašo stāvokli nerunāja. Kara reizē viņi lika visiem saimniekiem iet pulkos.
— Ausaliem bija četru arklu zeme, kas tagad gandrīz visa aizaugusi elkšņos, — vīrs skaidroja. — Elkšņi, dēls, aug labā zemē. Līdumu viegli plēst. Trešā gadā nebūs vairs neviena celma.
Tenis atviegloti uzelpoja. Šis vīrs netaisījās viņu izjokot, bet droši vien tīkoja pēc kāda zemes stūrīša viņa senča daļā.
— Es ar taviem vecajiem iznāku attāla rada, — svešais turpināja.
Galda otrā galā puiši atkal dziedāja. Tenis ieklausījās dziesmas vārdos un satraucās. Vai tur nedziedāja par viņu?
Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Sargies, lepnais kalpa dēls, Ka ragainas nepaņēmi.
Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.
Kam pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu? Kam, meitiņa, tu atstāji Tik ārišku tēva dēlu.
Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav Vidzemē? Ņemi sievu Vāczemē.
Lieli puiši, mazi puiši, Visi kunga grāmatā. Lielas meitas, mazas meitas, Visas cūku rakumos.
Pēdējais pants Teni drusku nomierināja. Puiši acīmredzot jārējās savā pulkā, par Teni nelikdamies ne zinis.
— Vai tu nedzirdi, ko es saku? — svešinieks piktojās. — Kungs no tās grāmatas lasīja un stāstīja, ka tur skaidri rakstīts: agrāk latviešiem bijuši savi kungi, neviena svešinieka. Tā zeme, proties, ir tava no vecu veciem laikiem… Klausies, izmaksā man kausu alus par tādu labu ziņu.
Tenis nezināja, ko atbildēt. Sirds viņam bija laba, viņš cītīgajam runātājam izmaksātu, bet līdzi nebija vairāk naudas kā viens vērdiņš, kas jāatdod krodzniekam par jau izdzerto.
Viņš klusēdams paņēma savu tukšo krūzi, reizē ar vērdiņu nolika uz letes un devās projām neatskatīdamies. Soļi kļuva aizvien ātrāki. Galvā sakāpušais reibums lika traukties uz priekšu.
Kāds no dziedātājiem nosvilpās viņam pakaļ. Prātā krājās īgnums pret dzērāju pulku, pret krogu un pašam pret sevi. Kāpēc vajadzēja tur iegriezties? Ko viņš te meklēja? Saucei izrādīties? Ar ko izrādīties? Viņam nebija draugu ne starp kalpiem, ne saim- niekdēliem.
Tomēr vienu labu domu gan tas dzērāju ubags iedeva. Par līduma līšanu. Kāpēc lai Tenis nekļūtu par līdumnieku? Līdumniekiem muiža deva trīs vai pat piecus brīvgadus bez nodevām.
Mājās Tenis gribēja ielavīties klusām, bet pretī gadījās Tince. Tā tūlīt skaļi nokliedzās:
— Gaiķu Līzes pļēgurs arīdzan pārradies no baznīcas!
Tenis grasījās ko atbildēt, bet nespēja. Pats vainīgs, ka dzēra lielo kausu un klausījās ubagu nabaga valodā. Kļuva pavisam bēdīga sirds.
Jauna cilvēka dzīve bija moku un briesmu pilna. Sirds plīsa vai pušu aiz žēlabām par Sauci, par savu nabadzību, par bijušo godību, par netaisnību, par ļaužu smīnīgo izturēšanos pret viņa centību būt labākam. Ausīs skanēja dziesmas vārdi:
Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.
"Kāpēc tāds liktenis?" viņš domāja. "Būtu Sauce piedzimusi par kalpa meitu, viss būtu kārtībā."
Bet ja nu tomēr viss nebūtu kārtībā? Ja viņa tāpat saspītētos? Kas tas par ļaunu spēku, kas sajauca viņu draudzību?
Kam, pīlīte, tu pļekāji, Kam sajauci ūdentiņu.
Tenis ielīda savā lāvā, lai miegā remdētu bēdas.
Dažas dienas vēlāk pienāca ziņa, ka Tenim kopā ar vecomāti Zani jāierodas Briņķu muižā pie Felsberga.
Tenis sabijās. Vai krodznieks nav nosūdzējis, nodevis viņu tāpat kā toreiz Vilkati? Tas pļāpīgais svešnieks krogā vienu lāgu aicināja uz dumpi un kungu padzīšanu. Runāt ar tādu nozīmēja dalīt vainu uz pusēm.