Zanei ritēja astotais gadu desmits, bet viņa uz kājām turējās labi. Kaut arī gājiens bija patāls, viņa visu ceļu nogāja neat- pūzdamās.
Felsbergs viņus saņēma laipni. Apjautājās, kā Zanei ar veselību. Nepieņēma priekšnamā, bet ieveda lielajā viesistabā, kur sēdēja kundze Ģertrūde, meita Hanna un dēls Albrehts. Zane izturējās mierīgi, it kā tāda pieņemšana priekš viņas nebūtu nekas, bet Tenim no satraukuma sirds kāpa vai pa muti ārā.
— Man veselība klibo, tāpēc pasaucu jaunos, lai dzird, par ko runājam, — Felsbergs iesāka.
Tad pievērsās Tenim: — Vai tu no Vilkača baidies? — viņš pēkšņi vaicāja.
Tenim pār seju notecēja auksti sviedri.
— Nebaidos, — viņš klusi atzinās.
— Ja nu tev nāktos dēties viņa midzeni?
— Es viņam neko ļaunu neesmu darījis.
— Pēc tava prāta viņš atriebjas tikai ļaundariem?
— Nezinu.
— Vakar stražņiki aizveda Zāļu Madi. Neizdevās man viņu nosargāt, — kungs teica un apklusa.
Pēkšņi ierunājās Hanna:
— Made bija savāda vecenīte. Man viņa patika. Viņa zināja Vilkača lietas.
— Tu, Zane, esi tādu ļaužu, kas godu un darbu prot, — kungs pievērsās vecaimātei. — Vai tavs mazdēls Tenis iet tavās pēdās?
— No mūsu zara viņš palicis vienīgais, — Zane sacīja ar pašcieņu. — Kāpēc lai no ceļa maldītos?… Viņa tēvs arīdzan bija ontlīgs cilvēks.
Felsbergs manāmi piesarka. Tagad viņam pienāktos jautāt, kas tad ar viņa tēvu noticis, bet neiedrošinājās. Sajuta, ka Zane zin patiesību, bet ir pietiekoši gudra, lai par to nerunātu.
Viņš šinī lietā bija izklaušinājis apkārtnes ļaudis. Neviens par Teņa īsto tēvu neko skaidri nemācēja teikt. Runāja, ka no karakalpiem uz īsu brīdi atgriezies laupītāju aizvestais Gatis. No viņa tad arī pasaulē nācis Tenis. Vismaz pati Līze tā reiz izteikusies.
— Tas labi, ka tēvs arīdzan ontlīgs cilvēks, — kungs uzslavēja un pētoši lūkojās uz Teni. Puisis par savu cilmi, redzams, neko nezināja, jo no vērīgā skata nemulsa.
— Tu krogā esot klausījies runas par kungu padzīšanu, — Felsbergs atkal pievērsās Tenim. — Vai tas taisnība?
Tenis klusēja.
— Klausījies? — kungs jautāja gluži mīlīgi.
— Klausījos. Ausis ciet nebāzu, — Tenis atbildēja nedaudz spītīgi. Gribēja vēl piebilst, ka pļēguriem pļēgura valoda, bet atturējās. Svešiniekam, lai kāds tas ubagu nabags, tomēr bija taisnība. Vāci te bija ienākuši gluži tāpat kā laupītāji, kas aizveda viņa tēvu.
— Jā, zēr gūt, — Felsbergs pasmaidīja. — Melot tu, dēls, neproti, bet, lai izdzīvotu, reizēm tas vajadzīgs. Vai piekriti?
Tenis brīdi apsvēra atbildi. Vecāmāte mazam bija skaitījusi priekšā izsmējīgu dziesmiņu: "Zinu, zinu, bet neteikšu…" Tajā tika stāstīts, kā pļāpīgs bērns nodod vecākus aiz muļķības, jo neprot melot.
— Piekrītu, — viņš atbildēja.
— Tu esi prātīgs puisis, — Felsbergs uzslavēja. Tad pievērsās klātesošai savas ģimenes "padomei". — Kā jums šķiet, vai Tenis būs piemērots?
— Liekas nopietns puisis,—-sprieda Ģertrūde.
— Man viņš patīk, — koķeti teica Hanna un tik mīļi pasmaidīja, ka Tenis nosarka līdz ausu galiem.
Albrehts sarauca pieri.
— Vai pietiks drosmes, gribas, izturības un darba prasmes? — viņš šaubījās. Tad pievērsās Tenim: — Cik tev gadu?
— Deviņpadsmit pilni gadi, — Tenis atbildēja. Viņš joprojām nesaprata, kādas grūtas lietas kungi viņam iecerējuši. Pirmās izbailes viņš bija pārdzīvojis. Tagad pakrūtē kasījās prieka smī- neklis, — sak, laikam gatavo viņu celt par novada vecāko vai par Neimindes cietokšņa pavēlnieku. Par tādu zviedru celtu nocietinājumu Daugavas grīvā stāstīja pārnākušie kara bāliņi.
— Vai tu proti visus darbus? — Albrehts taujāja.
— Protu.
— Darvu dedzināt arīdzan?
— Mmm… Protu.
— Zalpēteri vārīt?
— To gan neprotu, — Tenis bēdīgi atzinās. Viņš zināja tikai to, ka zalpēteri lieto kara vajadzībām. Tā stāstīja no Neimindes pārnākušais Miks. Uz kara būšanām viņam galīgi nenesās prāts.
— Māju mācēsi uzcirst? — Albrehts turpināja iztaujāt.
— Mācēšu.
— Zemnieka darba rīkus taisi?
— Taisu.
— Visus?
— Nav amata rīku.
— Labi, — Gotfrīds pārtrauca cītīgo pratinātāju. — Redzu, ka tu esi vērīgs puisis. Ko neproti, to iemācīsies. Kā saka: darbs māca darītāju.
— Tā tas ir, — Tenis žigli piekrita.
Bet ar to jautājumu mocības nebeidzās.
— Tev līgava ir? — prasīja Hanna.
Tenis uz viņu drūmi palūkojās, kā jau uz visnepatīkamākā jautājuma izdomātāju. Hannas pelēcīgi raibās acis mierīgi izturēja Teņa skatienu. Viņa augstprātīgi pasmaidīja un piebilda:
— Bez sievas tu viens nekā nevarēsi izdarīt.
Tenis nepatikā sarauca pieri.
— Patiesi, tev jānolūko sieva, — Hannas teiktajam pievienojās viņas māte Ģertrūde. — Sieva, kā saka, ir nama atslēga un dvēsele — laimes rūķītis.
Tenis joprojām nesaprata, uz ko viņu gatavo.
— Piekriti? — Ģertrūde jautāja.
— Piekritu, — Tenis atbildēja. Viņš iedomājās Sauci sev par sievu, un viņam gribējās skaļi kaukt aiz bēdām, ka tas nav iespējams, ka Sauce viņu negrib. Nu kungs liks precēties ar kādu citu, kura viņam nepatiks. Līdz šim uz Sauci saglabājās kaut kādas cerības. Tagad tās pazudīs. To viņš nepārdzīvos…
— Tu kādu mīli? — Hanna uzjautrināti taujāja.
Tenis izaicinoši paskatījās kunga meitai acīs. Nē, viņam negribējās citu, pat ja tā būtu kunga meita Hanna, ja liktens tādu brīnumu piedāvātu. Viņam bija vajadzīga Sauce, kas kādreiz bija sapratusi viņu bez vārdiem, no pusvārdiem, kuras mati smaržoja pēc vasaras un jebkurš nejaušs pieskāriens viņam reibināja galvu.