Viņš par to tā sadomājās, ka šķita labāk zaudēt visu, ko kungs, acīmredzot, taisījās viņam piedāvāt, nekā zaudēt cerības uz Sauci. Hanna bija augstprātīga, lielīga. Sauce, pat padzenot viņu, nekad neizturējās bramanīgi un lielīgi. Sauce, pat padzenot viņu… cieta. Cieta! No kā?…
-— Mīli? — Hanna atkārtoja jautājumu ar uzsvaru.
Tenis par piekrišanu bēdīgi palocīja galvu. Kāpēc gan lai viņš šiem tālu no viņa stāvošajiem cilvēkiem nepateiktu patiesību?
Gotfrīds Felsbergs saskatīja ciešanas sava… dēla sejā, tāpēc līdzjūtīgi pajautāja:
— Viņa tevi negrib?
— Nezinu, — Tenis atzinās.
— Viņa zin, ka tu viņu mīli? — Hanna tincināja pa savai vīzei.
— Nezinu, vai zina, — Tenis godīgi atzinās.
— Kas viņa ir? — Hanna svila ziņkārē. Viņasprāt šī saruna tak vērtās par skaistu izrādi. — Kā sauc?
Tas nu bija prasīts par daudz.
— Negribi teikt?
— Negribu.
— Viņa tātad nezin, ka tu viņu mīli? — Hanna nerimās.
— Varbūt nezin.
— Tu tak esi ein dummer Kerll — jaunava iesaucās. Un smiedamās piebilda: — Varbūt tu mīli mani?
— Hanna! — tēvs viņu asi apsauca. — Lūdzu, netraucē mūsu sarunu!
— Vai man jāiet projām? — Hanna padevīgi jautāja.
— Vari klausīties, — Gotfrīds Felsbergs atļāva.
Tenis sēdēja, galvu nokāris. Viņš neko citu nevēlējās kā sprukt ārā no šīs mājas, no jautājumu krustugunīm, kaut uz mirkli atvilkt elpu, attapties.
Brīdi telpā valdīja klusums. Tad atkal ierunājās Gotfrīds Felsbergs.
— Teni, — viņš sacīja. —• Sirdslietas tev tomēr būs jānokārto. Jo ātrāk, jo labāk. Ja Zane var palīdzēt, lai palīdz, ja nevar — neko darīt. Es tev piedāvāju lielu līdumnieka saimniecību — divu vai trīs arklu vērtībā.
Zane, kas līdz šim bija klusēdama klausījusies, pēkšņi iejautājās:
— Leimaņu laukos?
— Nē! — Kunga balss skanēja stingri un noteikti. Redzēdams, ka Zane sakņūp, viņš piebilda: —Tur līdumus līdīs citi. Lauki agri vai vēlu būs jāatdod muižai. Gribu, lai Tenis taisa savus tīrumus tā, ka tie paliek viņam un viņa dēliem uz visu laiku… Pie reizes lūgšu jūs nevienam neteikt par maniem nodomiem ar Leimaņu zemi, tāpat arī par līduma piedāvājumu Tenim. Lai tas neizietu pasaulē. Pļāpāšana kaitētu gan Tenim, gan man. Gribu piedāvāt Tenim desmit līdumnieka brīvgadus. Likums tik daudz brīvgadu neatļauj. Zviedrijas karalis prasa nodevas no zemniekiem. Mums, muižniekiem, nodevas jāpiedzen no visām sētām, kas uzskaitītas viņu revīzijas grāmatās. Sapratāt, kāpēc reizēm kaut kas jāslēpj?
— Sapratām! Sapratām! — atbildēja Tenis un Zane gandrīz reizē.
— Arī man reizēm labāk nezināt, kas tur mežā notiek. Jo novadā būs vairāk ļaužu un klusu sētu, jo visiem klāsies labāk, — kungs piemetināja.
Tenis jutās kā no miega atmodies. Par līdumnieka sētu viņš bija domājis vairākkārt. Tikai kā līdumnieks viņš varēja izbēgt no kalpa kakta. Tikai tā viņš varēja cerēt uz saimniekmeitu. Tikai tā viņš varēja apremdināt iekšējo urduli, kas lika viņam cerēt uz augstām un lielām lietām. Uz tām viņu bija skubinājusi māte, bet jo sevišķi vecāmāte, kas te nu sēdēja kunga priekšā salīkusi un grumbotu vaigu, tomēr cienīga un stalta.
— Kur tā zeme? — Tenim pret paša gribu paspruka jautājums.
— Tu pazīsti Vilkaču silu? — kungs atbildēja ar pretjautājumu.
— Pazīstu labāk nekā citi, — Tenis atbildēja.
— Es gribu, lai tu ietu tālāk aiz Melnās sērgas laukiem, tuvu Dziļūdeņu malai. Tur sensenos laikos purva malā esot audzēti ne tikai rāceņi, bet arī mieži. Dabūts septītais grauds… Vai esi ar mieru?
— Esmu ar mieru, — Tenis atbildēja nešaubīdamies.
— Darbarīki un lopi būs? — kungs jautāja.
— Būs, — ar atbildi pasteidzās Zane.
— Desmit brīvgadi? — Tenis vēl pārjautāja.
— Desmit, ja zviedru revidenti nesaostīs, — Felsbergs atbildēja. — Ja es nomiršu, paliks mans dēls un meita, kas solījumu dzird.
— Jā, — Albrehts apstiprināja. — Es atcerēšos.
Hanna, protams, klusēja.
Tenis uzmeta viņai skatienu. Nedaudz aizvainota un skumja, viņa izskatījās gandrīz skaista. Protams, ne zemnieciska, bet kā no citas pasaules ieradusies un sveša. Tenim nebija vajadzīga kunga meita.
10.Sākums
Pa ceļam uz mājām Zane iztaujāja Teni. — Kura tad ir tā slepeni ieskatītā?
— Nav nekā slepena, — skanēja atbilde.
— Ja nav slepena, tad pasaki.
— Kāds tev no tā labums?
— Varbūt varu palīdzēt. Tenis klusēja.
— Agrāk tu ar Sauci kopā gāji, — Zane minēja.
Tenis klusēja.
— Varbūt patiesi Hannā ieskatījies? Dzīvē visādi gadās. Tenis klusēja.
— Tev patiesi galva sagriezusies, — Zane kļuva pikta.
— Jā. Sagriezusies, — Tenis piekrita. Un piebilda: — Atceries, ka par līdumu kungs pieteica nepļāpāt.
— Par tavu ieskatīto runāt drīkstu? — Zane pikti prasīja.
— Vecomāt! — Tenis sašutis iesaucās. — Kāds es tev liedzējs! Kungam apsolītais jāpilda.
— Kungs teica tev sievu dabūt. Lika man palīdzēt.
— Tu nekā nevari palīdzēt, — Tenis teica niknā balsī un, saķēris seju plaukstās, apsēdās ceļmalā.
Vecāmāte arīdzan apsēdās, bet nespēja rimties.
— Vai Dieviņ! Vai viņa nomira? Neesmu dzirdējusi, ka jauna meita mūsu kunga daļā būtu aizgājusi veļu valstībā. Kā tad ir?
— Vēl ļaunāk nekā nomirusi, — Tenis izmeta.
— Ļaunāk? — vecāmāte brīnījās. — Kā tas var būt? Vai tapusi par kroga padauzu? Ko? Runā tač reiz, ka tevi nelabais!
— Vecomāt, — Tenis sabijās. — Vai tu mani nolādi? Šoreiz klusēja Zane.
— Viņa mani nicina, — Tenis beidzot atzinās. Zane izbrīnīta palūkojās uz mazdēlu.
— Kā tevi, staltu puisi, var nicināt?