— Var, — Tenis palika pie sava.
— Ko ta viņa dara?
— Nosauca mani par vilkati un par muļķi…
— Nu, dēliņ, tā tik tāda ķīvēšanās.
— Nosauca par pļēguru…
— Tas gan ļaunāk, — Zane piekrita. — Vai tad tu nebiji dzēris?
— Biju.
— Tad jau tā balta patiesība. Tenis klusēja.
— Vai tik vien tā naida? — Zane taujāja.
— Viņa ir saimniekmeita un grib saimniekdēlu. Kā jau dziesmā teikts: "Ar, kalpiņ, pura malu, ņem kalpiņa līgaviņu."
— Hm, — Zane sacīja. — Tad jau būs tā pati mūsu Saucīte. Dzirdēju, ka viņa to dziesmiņu dzied… Kāpēc tad jūs saplēsāties? Vai kāds palīdzēja?
— Tince palīdzēja.
— Ha! — Zane sacīja. — Varbūt viņa pati bija uz tevi cerējusi?
— Uz mani? — Tenis brīnījās. — Vecākā saimniekmeita cerē uz kalpa puisi bez tēva?
— Kāds tur brīnums, — Zane apstiprināja. — Viņi tak zin, kādu ļaužu tavs nākums. Viņu celms daudz- mazāks par mūsējo.
— Vecmāmiņ, — Tenis mīlīgi sacīja, jo viņam kļuva vecāsmātes žēl. — Ko līdz lielas runas, ja mēs esam nabagi. Kalpi. Ij bez kārtīga kaktiņa saimes istabā.
— Dēliņ, — vecāmāte atbildēja. — Tās nav tikai lielas runas. Tā ir patiesība. Kam vecāki reiz tikuši, tam bērni un bērnu bērni tādi būs. Vai Bērtulis nesaprot, ka dārgāks par sidrabu ir gods. Mantu var siriķi nopostīt un nolaupīt. Goda stāja nav atņemama.
— Bērtulis varbūt to saprot,— Tenis piekrita.
— Saucīte arīdzan saprot, — Zane mierināja.
— Vai tu taisies viņu lūgties manā vietā? — Tenis atkal iekarsa. — Nepazemo mani!
— Dēliņ, nebūs labi, ja tu pārāk pazemosi arī savu nākamo sievu. Sievas gods būs tavs gods. Trīs arklu sētas saimniecei jābūt ar stāju.
— Vecomāt, tu man galīgi sajauc galvu, — Tenis žēlojās. — Nekādu trīs arklu nav, ir brikšņa. Nejauc galvu!
— Ej nu ej, — vecāmāte brīnējās. — Man likās, ka tu taisies sajaukt manu veco galvu.
Kad viņi pārnāca, protams, visi gribēja uzzināt, kā muižā gājis.
—- Nezinu, nezinu, ka tas beigsies, — Zane vaimanāja. — Dzen mūs uz mežu. Ķeveros esot pārāk daudz ļaužu, tāpēc lielas nodevas un klaušas. Nevar kungu saprast, ko viņš īsti grib. Lika Tenim steidzīgi meklēt sievu, bet paša meita Hanna prasa, vai Tenis viņu mīlot.
— Ko ta' Tenis atbildēja, — Trīne ziņkārojās.
— Ko ta' atbildēja, — Zane plātīja rokas. — Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.
— Ko kungs? — Trīne nerimās.
— Kungs teica, ka Tenis esot vērīgs. Viņš uz Teni cerot. Noprasīja vēl, vai Tenis no Vilkača nebaidoties. Kad Tenis atbildēja, ka nebaidās, tapa priecīgs.
— Varbūt patiesi Hanna Teni ieskatījusi, — Trīne sprieda. — Pirms gadiem trīsdesmit Gulbinas pusē kungs apņēma kalponi. Tu nāc no latviešu lielļaužiem, tie jau reizēm radojas ar vāciešiem.
— Ej nu ej, — Zane atmeta ar roku. — Tādas tās lietas neizskatījās. Jaunais kungs noprasīja, kādus Tenis amatus prot.
Zane patiešām pierādīja, ka ir seno lielļaužu meita. Runāja patiesību, bet tik veikli salika stāstāmo, ka par sarunu muižā maz ko varēja saprast.
Tenis staigāja satraukts un drūms. Viņam vai tūlīt gribējās skriet uz mežu. Diemžēl nāca vakars. Nākošā dienā iecerēta mēslu izvešana no cūku un aitu aizgaldiem. Ziemā kūti tīrīja tikai govju galā, kad lopus izveda pagalmā, bet aizgaldas jātīra vasarā, kad cūkas un aitas iespējams sadzīt dārziņos.
No rīta Tenis iegāja saimnieku galā prasīt brīvu dienu un pie reizes lūkot parunāties ar Sauci.
Neizdevās ne viens, ne otrs. Bērtulis bija aizgājis pie zirgiem, bet Sauce paskrēja viņam garām ar saraudātām acīm.
— Kāpēc Sauce raud? — Tenis vaicāja viņas mātei, kas slaucīja nama grīdu.
— Nezinu, kāds kukainis atkal iekodis, — Barbara dusmīgi atbildēja. — Man jau nesaka. Ej, prasi pats. — Tad pajautāja Tenim: — Kā muižā gāja?
— Labi, — Tenis atbildēja.
— Ko tad tu tāds sadrūvējies?
— Tāpat vien.
— Aiz labas dzīves? — Barbara pasmīnēja.
— Aiz labas dzīves, — Tenis piekrita un laidās projām.
Sauce pie suņu būdām glaudīja Dūksi un kaut ko viņam sacīja. Diemžēl Tenis nedzirdēja.
Ieraudzījusi nākam Teni, piecēlās un devās projām uz rijas pusi.
— Sauce! — Tenis uzrunāja.
Gājējas soļi tikai paātrinājās.
— Sauce, pagaidi! Vai tu nedzirdi?
Nekas nelīdzēja.
Tenis pieskrēja un saķēra viņu aiz rokas. Viņa skatījās uz otru pusi, nerādīja seju.
— Kāpēc tu raudi? — Tenis jautāja.
— Kāda tev daļa? — skanēja atbilde.
— Sauce, es gribu tev kaut ko pastāstīt.
— Es jau zinu, — Sauce sacīja.
— Ko tu zini?
— Visu.
— Tu nekā nezini! — Tenis sadusmojās. — Tu, daiļā saimniekmeita, gribi mani kājām mīt? Pat parunāt neatļaujies, esi par lepnu. Pēc desmit gadiem tu rūgti nožēlosi, ka esi mani nicinājusi.
Sauce pirmo reizi pagriezās pret Teni, skatījās viņam sejā ar sasārtušām acīm.
— Kājām mīt? Nicinājusi? — Viņa brīnīdamās pētīja Teņa vaigu. Tad sacīja: — Tu to dari ar mani. Ej pie savas Hannas! Es visu zinu! Tince man izstāstīja. Trīne apliecināja. Es visu zinu!
— Tu nekā nezini! — Tenis kliedza.
— Zinu, — Sauce palika pie sava.
— Es Hannu negribu. Viņa smējās par mani. Man esi vajadzīga tu. Bez tevis es nonīkšu. Smejies, ja gribi. Nu tu to zini. Smejies!
Sauce tiešām sāka smieties. Smējās un birdināja asaras. Viņas smiekli nebija izsmejoši, bet līksmi. Tenis viņu turēja aiz rokas un skatījās kā apburts.
Pēc izsmiešanās viņa uz Teni palūkojās ar pavisam citādām acīm. Šķelmīgi pasmaidīja un teica:
— Dažam puisim meitu vajagot tikai uz vienu nakti. Pēc tam viņš ne par savu nonīkšanu, ne par citu vairs nerunājot.
— Sauce, tu man esi vajadzīga visam mūžam! — Tenis dedzīgi apliecināja.
— Vai par to tu gribēji man stāstīt?