— Arī par to. Galvenais tomēr cits.
— Nu?
Tenis nezināja, kā iesākt. Galu galā viņš Saucei varēja piedāvāt tikai smagu mežaina darbu uz daudziem gadiem bez nevienas brīvas dienas. Viņas pirksti paliks tādi paši mezglaini kā viņa mātei no izkapts, grābekļa, cirvja un čāča ragu turēšanas. Dzīve būs meža dziļumā, pus dienas gājuma tālumā.
— Man žēl tevis, — beidzot viņš iesāka. — Tur būs daudz smaga darba. Varbūt, patiesi, tev labāk iziet pie kāda saimniekdēla, kam iekopta sēta.
Sauce pasmaidīja.
— Nav tik daudz saimniekdēlu, kam krīt mājas, lai varētu izprecināt visas saimniekmeitas, — viņa sacīja.
— Tev jau atrastos, — Tenis skumji sacīja. — Tu esi daiļa.
— Neatrastos, — Sauce atmeta ar roku. — Stāsti!
Viņi iegāja rijā, lai citi saimes ļaudis nesāk brīnīties par viņu garo runu.
Tenis stāstīja par saviem nodomiem daudzu gadu garumā. Iedomu acīm skatīja jau plašos tīrumus un pļavas, no resniem baļķiem celtas rijas, kūtis, pūnes un klētis. Strauta malā pirti ar šķeltu baļķēnu grīdu, ar glāžu logiem kā muižas mājā.
Par laimi viņš saimes istabā bija klausījies ļaužu runas un mācījies, strādājot prātīgā Sauces tēva saimniecībā, daudz ko apguvis. Zināja, kā mucas test un stīpot, kā ragavu slieces, ratu riteņus un zirgu lokus liekt. Bijuši tikai darba rīki. Druvis savā laikā bija viņu iemācījis ne tikai akmeņu metekli darināt, bet arī namdaru gudrības: sienas baļķu cirtuma iezīmēšanu, baļķu celšanas stampu un beidzot arī lielo spāru uzsliešanas gudrību.
Sauce klausījās Teņa stāstā kā brīnumpasakā. Viņš bija iecerējis pat kalpu un bandinieku mājas. Purva malā lielu siena kaudžu vietas ar lubu jumtiem. Stalli septiņiem zirgiem… Visu jau nevarēja ne iedomāt, ne saklausīt.
No Teņa rāmā un iedrošinošā stāstījuma Sauci pārņēma brīnumains miers. Viņa aizvēra acis, lai labāk iztēlotos nākošās meža lielsaimniecības aprises. Brīdi tā gulēja, salmos atlaidusies, līdz viņu pārņēma miegs. Nogurdinošā iepriekšējā nakts, kad viņa pārdzīvoja izmisīgas sirdssāpes par iespējamo Teņa sapīšanos ar trakulīgo muižkunga meitu, prasīja savu. Viņa aizmiga.
Tenis, nometies viņas priekšā ceļos, runāja un runāja, kamēr pamanīja, ka meita vairs ne dzird, ne jūt.
Nobijās. Pieliecās un pārliecinājās, ka dvašo. Nezināja, ko iesākt. Pašam miegs nenāca. Prāts bija prieka pilns par Sauces atgriešanos, par priekšā stāvošo nākotnes ceļu; jutās kā apreibis, kā desmit alus kausus izdzēris. Šis reibums būs bez mielēm, veselīgs un ilgs līdz pat mūža galam.
Lai Sauci netraucētu, viņš atlaidās guļus patālāk no viņas, salmu čupas otrā malā. Salmi bija vēl saglabājuši rudens smaržas. Tās likās kā sveiciens no viņa dzīves nākamiem raženiem rudeņiem.
Bija jūtama arī kūts mēslu smaka no garām braucošiem mēslu ratiem. Mēslu rausēji sen jau strādāja. Tur bija jābūt arī viņiem. Saucei — uz lauka, lai čupas izārdītu, Tenim — kūtī pie kraušanas.
Pēkšņi sākās skaļākas sarunas. Acīmredzot aitu daļa bija iztīrīta, nu vezumi brauca uz cūku galu, tāpēc darbinieki bija iznākuši pagalmā.
— Vai Sauce uz tīruma? — jautāja Barbara.
— Nav manīta, — skanēja atbilde.
— Kur Tenis? — jautāja kalpa puisis.
Par atbildi cits noskandēja nerātna pantiņa sākumu:
Kur, pelīte, tu tecēji Saulainā rītiņā…
— Bērtul, — Barbara vērsās pie vīra. — Vai tu nepamanīji, ka divu darbinieku trūkst?
— Sieviņ, — Bērtulis prātīgi atbildēja, — man ar skaitīšanu tā pašvaki iet.
Pulkā atskanēja atzinīgi smiekli. Kāds dziedādams nodziedāja:
Došu, došu smukpuisītim, Kaut nebiju solījusi: Došu savu ezeriņu Kumeliņu peldināt.
— Kur viņi ir? — Barbara klusi jautāja.
— Rijā, — kāds vēl klusāk atbildēja.
Tenis aizvēra acis. Izlikās par aizmigušu.
Barbara atvēra durvis un lēnām nāca tuvāk. Tenim sirds kala kā dzenis. No šī mirkļa bija atkarīgs, vai Barbara viņam būs sievasmāte, vai nebūs.
Soļi bija apstājušies. Valdīja klusums. Tenis nevarēja ilgāk aizturēt elpu, smagi izdvesa. Aizmigušais tak elpot drīkstēja.
— Nabaga bērni! —- pēkšņi atskanēja Barbaras čuksts. — Kā viņi viens dēļ otra nomocījušies!
Tad atkal brīdi valdīja klusums. Bet pēc tam valdonīga balss:
— Sauce, kas ar tevi? Citas meitas pusi tīruma noklājušas, tu guli.
Sauce pieleca sēdus.
— Kur Tenis?
— Re, tepat jau guļ, — Barbara nicīgi izmeta.
— Vai! — Sauce atviegloti izdvesa.
— Vai jūs abi reizē savārguši?
— Abi savārguši, — Sauce piekrita.
— Tu, Sauce, par savu slinkumu pusdienlaikā izravēsi divas rāceņu vagas mazajā purviņā, — Barbara bargi rīkoja.
— Tev, Teni, puspods rudzu tiks atskaitīts rudenī.
— Mām, Teni rīko tēvis, — Sauce aizstāvēja.
— Ko tāds var rīkot, ja nesaskaita, ka divu darbinieku trūkst, —Barbara skarbi teica. —Rīt ir muižas klaušu diena. Kas papuvi ars, ja visi gulšņās? Notīrāt viens otru no salmiem un pie darba!
To teikusi, viņa izgāja no rijas cienīgā saimnieces solī.
Tenis un Sauce izpildīja mātes rīkojumu — notīrīja viens otru. Tikai tad, kad abi it kā neviļus sakļāvās kopā, nolikuši galvas viens uz otra pleca, viņi saprata, cik šis rīkojums bija gudrs un viņiem labvēlīgs.
Tā viņi stāvēja labu laiku. No otra cilvēka tuvuma nāca visi labumi, kādi vien pasaulē varēja būt, cits viss bija sīkumi.
Pusdienlaikā rāceņu vagas viņi ravēja kopā. Izravēja pavisam piecas. Kad Sauces māte vēlāk par to brīnījās, Sauce atjokoja:
-—Es tāpat kā tēvis, ne visai labi protu skaitīt.
Lūk, tā sagājās kopā kalpa puisis ar skaistāko saimniekmeitu Sauci no Ķeveriem.
Derības dzēra ne pārlieku bramanīgas. Tenim bija žēl katra lieki nokavēta brītiņa un katra lieki izdota graša.