Jau tā naudas izgāja daudz. Felsbergs pastāvēja uz to, lai jaunais pāris pierakstās baznīcas grāmatā un saņem mācītāja svētību. Tur nācās braukt pa divi lāgi un maksāt divus vērdiņus.
Zane klusi čukstēja Tenim:
— Esi mierīgs, dēliņ, man tīnes dibenā vēl ir divi kalpi, četri zirgi, sešas govis un visi vajadzīgie rīki un aizjūgi. Tikai nevienam vēl to nesaki. Gan pienāks laiks.
— Tas lai paliek maniem dēliem un meitām pūra tiesai, — Tenis atbildēja.
— Paldies, dēliņ! — Zane nopriecājās. Un piebilda: — Tagad tev pūrā došu vienu govi un vienu zirgu. Ja vajadzēs — kādu amatu rīku.
Kāzās kaimiņpuiši dziedāja:
Kam, pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu. Kam, meitiņa, tu tik ilgi Pret to puisi šlampājies.
Tas, protams, bija netaisnīgi dziedāts, bet Sauce jutās tik laimīga, ka par to nebēdāja, smaidīja.
Citas dziesmas skanēja mazāk cietsirdīgi.
Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem pagasta daiļaviņu.
Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav kalponēs? Ņemi sievu saimniekos.
Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Vai, dieviņ, kalpa dēls! Vai ragainas nepaņēmi?
— Paņēma! Paņēma! — kāzinieki kliedza. — Citas jau viņam nedotu, tikai ragaino deva. Citi dziedāja tālāk:
Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.
— Lūkoja darbā, lūkoja. Piecas rāceņu vagas kopā izravēja, — puiši sauca.
Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas. Mātes meitas laiskas bija Tup uz vāļās aizkrāsnē.
— Ne aizkrāsnē. Rijā! Abi divi rijā tupēja! — skanēja saucieni un smiekli.
Tenis vasarā trīs reizes bija izstaigājis Vilkaču silu līdz pat Dziļūdenim, meklēdams sev pirmās apmetnes vietu. Vienreiz kopā ar Sauci.
Melnās sērgas lauki joprojām šķita daira vieta, tāpēc viņi tiem gāja ar līkumu.
Pats grūtākais bija atrast ceļu retākās meža audzēs, pa kurām varētu izlauzties cauri ar siena, sēklas un darbarīku vezumiem.
Mantu vešanai derēja tikai ragavu ceļš. To vajadzēja nospraust vasarā, kad varēja redzēt, kur drošs pamats, tāpēc iedams pa varbūtējo ceļa vietu, Tenis aizlauza zarus. Lai ziemā tie ar nokaltušo lapu vīkšķi labi būtu redzami.
Mājas vietu Tenis jau bija izvēlējies. Tas bija nolaidens līdzenums uz Dziļūdeņa pusi, kuru vietām šķērsoja nelieli paugurīši un tērcītes. Vienu tā daļu aizņēma alkšņi, blīgznas, dažs rets bērzs un egles. Tur varēja taisīt vienlaidus tīrumus līdz pat purva malai.
Vakaru pusē šalca varenu egļu mežs. Tā malā Tenis bija iecerējis celt mājas. Vispirms pirtiņu pie avota urgas —simt soļus uz meža pusi. Tur sākumā viņi varētu mitināties, tāpēc pirts tika iecerēta pietiekoši liela un ar glāžu logu. Vēlāk, kad augtu saime, nenāktos cirst jaunu, pietiktu sestdienās visiem vietas uz lāvas. Tenis domāja par nākotni.
Saucei patika sīkstrautiņa krasts: pietiekoši augsts, lai to aiz- dambētu un izveidotu skaidra ūdeņa dīķi. Ķeveros dīķis allaž saziedēja un saglumēja. Te visam jābūt tādam pašam vai labākam nekā tēva mājās.
— Rija būs augstāk. Laidars lejāk, — Tenis skaidroja. — Pūne otrā paugurā. Klēts un istaba — te.
Sauce lūkojās gan tur, gan tur. Gaidāmie darbi viņai šķita kā skaista rotaļa. Līdz šim visu darāmo bija nosacījuši vecāki. Nu viņa varēs lemt kopā ar Teni, taisīt savu pasauli.
Sauce, ar plaukstām smeļot ūdeni, padzērās no strautiņa.
— Tas ir ūdens no Vilkača avota, — Tenis paskaidroja.
— Kas no tā? — Sauce brīnījās.
— Tukšu nedrīkst izdzert.
— Es domāju, ka no dzeršanas kļūšu par vilkaču.
— Tu jau esi vilkača, — Tenis ķircināja.
— Se, dzer tu arīdzan, — Sauce sniedza plaukstas Tenim.
Tenis izdzēra riekšavu tukšu un tūlīt sagrāba Sauci ap vidu.
— Tagad esmu īsts vilkatis. Tūlīt tevi apēdīšu.
— Tu to nevari, jo es esmu vilkača.
Viņi brīdi cīkstējās, ar pieskārieniem viens otru glāstīdami. Tad Sauce bažīgi palūkojās meža tālumā.
— Ja nu pa īstam parādās Vilkatis? Ko mēs teiksim?
— Sveicināsim, — Tenis atmeta.
— Kādiem vārdiem?
— Sveiks, labais meža vīrs! Nākam tev palīgos.
— Viņš prasīs, vai mēs esam saderēti? Ko tad atbildēsim?
— Sacīsim patiesību.
— Ka neesam saderēti?
— Mjā.
— Viņš kā brīvu meitu sakamps mani un nesīs projām.
Tāpēc viņi izlēma, ka derībām jānotiek pēc iespējas ātrāk.
Nu, kāzu dienā viņi šo sarunu un dauzīšanos atminējās. Abi
sasmaidījās.
Pirmais pats galvenais solis nu bija sperts: viņi kļuvuši par vīru un sievu. Gan Līze, gan Barbara un Bērtulis bija apmierināti. Sevišķi priecīga bija vecā Zane.
Līzi baidīja līdumnieka smagais darbs. Viņa labi zināja, ko nozīmē būt vienai puslīdz iekoptā sētā, kādi toreiz bija Gaiķi, tomēr tālums no citiem ļaudīm un smagais arāja, pļāvēja un malkas cirtēja darbs spieda sirdi.
Zane viņu mierināja:
— Būs tak divi — vīrs un sieva.
— Nāks pādīte un sapīs rokas, — Līze bēdājās.
— Uja! — Zane viņu apsauca. — Bērniņš dod trīskāršu spēku strādāt. Vai tu to nematīji?
— Nematīju.
— Nūja, tev bija citādi. Saucei vīrs būs pie sāna, kad galvā kāps dzīvības trakums. Es zinu ij to, ij to. Tā vai tā, darbs allaž nāk par labu.
— Pārlieks darbs nomāc, — Līze iebilda.
— Uja! — Zane nebija pārrunājama. — Kas tas par cilvēku, kuru darbs var nomākt? Tikušam darbs dara prieku. Druvā eimu, druvā teku, druvā man lieli prieki. Vai tad tā nav patiesība? Kam galvā plenderība, tam gan darbs mokas sagādā. Ne Tenis, ne Sauce tādi nav.