11.
11.Meža vientulības bargā dziesma
Dziļūdeņi atradās četras reizes dziļāk mežā nekā Gaiķi. Pat Gaiķos tikai īpaši dzidros un klusos vakaros varēja sadzirdēt āra sētas gaili vai suni. Dziļūdeņa meža milzumā nedzirdēs ij paša resnākā vērša baurojumu. Tāpat neviena auss nedzirdēs līdumnieku saucienus pēc palīdzības. Cilvēki, kas tur strādāja, bija pilnīgi paši savā, meža un Dieva ziņā.
To visu Tenis labi apzinājās.
Nedēļu pēc kāzām citi jau rijā cilāja spriguļus, bet Tenis ar Sauci gatavojās braucienam uz mežu. Vija virves un auklas, asināja cirvjus un vīlēja zāģi, šuva kažokus un kažokādu seģenes, rudens tirgū sapirkās kaltus, podus, vīles, dzelžus, naglas, mucas, toverus, ķipjus, krūzes, adatas un citas mantas, kas mežā varētu noderēt.
Zirgu un ragavas iedeva Bērtulis kā Sauces pūra mantas. Palsa bija jauna rāma ķēvīte, laba vilcēja.
Lietus mēneša beigās uzkrita pirmais sniegs.
Zvaigžņotā naktī, kad sietiņš rādīja laiku starp pusnakti un sauleslēktu, viņi devās ceļā. Līdz Gaiķiem brauca pa baltu sniega tumsu zvaigžņu gaismā. Vēlāk uzlēca mēness, biedīgi spīdēdams starp kokiem un caur koku zariem kā sarkans kara ugunsgrēks. Krūmi un egļu čemuri nāca pretī un slīdēja garām tumši un draudīgi. Reizēm ķēvīte nokrācās, kad kāds braucēju iztrūcināts ziemas putns biezokņa brikšņā saplikšķināja spārnus, pārlidodams uz drošāku vietu. Kas zin, kur palaban atradās vilku bars, kuru pirms dažiem gadiem nesekmīgi bija lenkuši ar dūmu plintēm bruņotie muižkungi. Vilku un zaru dēļ Tenis un Sauce gāja katrs savā pusē zirgam ar cirvjiem rokās, pa brīžam atcirzda- mi zarus, lai būtu platāka stiga, lai zari nenoplēstu pārlieku daudz siena no tā jau ne visai kuplā siena vezuma. Vecajā silā braukšana bija ērta, tur starp milzenīgām eglēm krūmi neauga, stumbri no apakšējiem zariem bija attīrījušies. Toties Melnās sērgas lauku trīsdesmitgadīgā jaunā audze bija smalksnes un brikšņu pilna. Tur ceļu ar cirvi Tenis bija jau agrāk tīrījis, bet ne visu paspējis un paredzējis.
Dziļūdeņa malā viņi nonāca, kad cauri kokiem jau lauzās rīta saules stari, solīdami skaidru, vēsu dienu.
Pie avotiņa padzirdīja zirgu un padzērās paši. Pēc tam piesēja zirgu pie vezuma un, ātri iekoduši plāceni un gaļu, ķērās pie darba.
Tenis jau agrāk bija izraudzījis egles, kuras jāzāģē. Izrēķinājis uz kuru pusi tās jāgāž, lai skuju būdai tuvāk tiktu zari un pie pirts vietas būtu vieglāk pievelkami baļķēni.
Kad bija nogāztas četras vidēja lieluma egles, Tenis devās uz alksnāju cirst kārtis. Alkšņi te bija slaidi un bez zariem, cirvis ass kā nātre. Piecdesmit kārtiņas tika sacirstas ātri. Sauce pa to laiku vēl nebija paspējusi nodarināt zarus eglēm un sausos sanest ugunskura vietā.
Tenis nocēla no siena vezuma mazās ragaviņas, iejūdza Palsu un šļūca pēc kārtīm. Vasarā viņš bija ievērojis un izracis palielus akmeņus. Nu tos pie reizes uzvēla uz ragaviņām un atvilka izraudzītās zaru būdas vietā. Pēc tam atvilka kārtis. Tad uzmeta virves cilpu Sauces sakrautajām zaļu zaru čupām un pievilka tuvāk telts būves vietai. Kad bija atzaroti, nomērīti un nogriezti slaido egļu galotņu gali, arī tos uzlika uz ragaviņām un pievilka tuvāk. Tie bija iecerēti par četrstūrainās skuju būdas stūru stabiem.
Kamēr Sauce sēja kopā balstu galus ar iedarvotām virvēm un raka tiem balsta bedrītes, Tenis starp četrām augošām eglēm ierīkoja Palsai aploku, iecirzdams robus egļu stumbros kāršu ieķī- lēšanai. Pēc tam kārtis piespieda ar stumbriem piesietiem mietiem. Pirmajā naktī Palsai bija jāpārnakšņo zem klajas debess ar piesietu lupatsegu uz muguras.
Nemanot vien bija pienākusi pēcpusdiena.
Atkal pie avotiņa urgas viņi padzirdīja zirgu un padzērās paši, tad ieēda to pašu ko rītā, tikai uzkozdami vēl kaltētus sūr- ābolus un piegrauzdami zaļu rāceni.
Ēzdams Tenis jau domāja par pirts un mājas ciršanu. Vēl Gaiķos, ganos iedams, viņš bija ar nazi no alkšņa spruguļiem iztēsis istabu ar visiem pakšiem, durvju vietām un lubu jumtu. Strādāja dienas desmit. Cik reizes vairāk dienu prasīs īstas mājas izciršana? Ko varēs palīdzēt Sauce? Re, viņai jau tagad rokas melnas no darvas un sveķiem.
— Ko tu tik sērīgs? — Sauce jautāja.
— Tevis žēl.
— Par ko?
— Te būs zvēra darbs… Vai tu neesi vīlusies, pie manis nākdama?
Sauce brīdi izbrīnējusies raudzījās uz vīru, tad pamāja ar pirkstu.
— Panāc tuvāk!
— Kas ir?
— Nāc!
Tenis pieliecās. Sauce apņēma viņu ar savām melnajām, sveķainajām plaukstām un iečukstēja ausī:
— Tu esi muļķis.
— Kāpēc?
— Te ir branga dzīve. Tikai muļķis to nesaprot.
— Man tevis žēl, — Tenis atzinās.
— Man tevis arīdzan. Tāpēc pie darba! Lai naktī ir kur gulēt.
Tenim gribējās teikt, ka Sauce ir zelta gabaliņš, īsta saules
meita, bet to nedrīkstēja, tas būtu nepiedienīgi. Tā vīri nemēdza runāt. Viņš klusēdams paklausīja.
Vispirms uzcēla divus sasietos balsta kokus, piepalīdzot ar staklīgām blīgznas kārtīm. Kad bija uzcelti otri divi, tos augšgalā salaida kopā. Uz balsta stabu žuburiem salika kārtiņas visos četros sānos. Tenis pa tām uzrāpās un tur, četru cilvēka augumu augstumā, vēl papildus ar darvotu virvi nosēja galus.
Tad sākās zaru kraušana un sasaistīšana ar auklām pie telts sienām.
Zaru telts vēl nebija apjumta līdz pusei, kad līdumnieki saprata, ka nepietiks zaru. Nekas cits neatlika kā nozāģēt vēl dažas egles.
— Būda ir par lielu, — sprieda Sauce.
— Redzēsi, ka plašums noderēs, — Tenis atbildēja.