— Noderēs, — Sauce piekrita.
Arī krāsns virsai akmeņu nepietika. Vajadzēja vēl divas reizes ar Palsu braukt līdz pura malai, kur Dziļūdenī ietecēja Pērļ- upīte.
Toties pēdējā braucienā Tenis upītē atrada lielus plakanus glūdiniekus, uz kādiem Gaiķos tika cepti plāceņi. Viņš tikko jaudāja tos dabūt augšā upītes krastā un uzcelt uz ragutiņām. Pa ūdeni ņemdamies, viņš samērcējās gluži slapjš. Labi, ka Sauce bija padomājusi par otru drēbju kārtu. Turpat pustaisītā būdā viņa lika Tenim pārģērbties.
Telts vēl līdz augšai nebija nosegta ar skujām, kad saule pazuda meža biezoknī. Nekas cits neatlika, kā lūkot iedegt pavardu.
Kamēr Tenis raka pelnu bedri un krāva akmeņus, Sauce telti no iekšpuses apspraudīja ar Tinces palagiem, kuru vietā Sauce bija viņai noaudusi un izbalinājusi vēl smalkākus.
— Nu jau būda būs balta kā kunga pils, — teica Tenis, kad beidzot sausā posā krama iešķiltā dzirkstele aizkvēlojās.
Tālāk līdz liesmai bija viegls ceļš. Sūnu bārda un sausa zāle bija vislabākie kurekļi. Pēc tam bērza tāss uguni nostiprināja. Un tad jau dega smalki zari. Pēc tam resnāki.
Kad uguns ņēmās rūkdama, Tenis kāpa aizlāpīt pašu telts galotni. Sauce meta augšup zarus, Tenis tos piesēja. Dūmi un uguns svelme kāpa augšup, kveldēdama jaunā līdumnieka vaigus, dūmi grauza acis, bet sirds bija prieka pilna.
Pilnīgā tumsā Tenis vēl pielaboja zirga aploku, sapīdams biezāku zaru vairogu vēja pusē. Pats par sevi līdumnieks varēja mazāk rūpēties, bet zirgs bija jāsargā un jāglabā.
Kāršu sēta, kā veci ļaudis zināja teikt, zirgu labāk pasargājot no vilkiem nekā kūts sienas baļķi. Kāršu sētai vilks nekad cauri nelienot un pāri nelecot. No zediņu sētas gan nebaidoties. Tāpēc skuju pinums Tenim ne visai patika. Bet vai tad visus labumus varēja reizē dabūt?
Palsa izskatījās pavisam apmierināta. Čamdīja ar savām biezajām lūpām pa auzu kuli un labsajūtīgi spursloja. Kad auzu kuli noņēma, viņa sniedzās pēc skujām, kas bija uzklātas zaru būdai.
— Ei! — Tenis ķēvītei uzsauca. — Tu apēdīsi mūsu jauno māju. Patīk vai nepatīk, nāksies tevi piesiet uz citu pusi.
Kad viņi, pa tumsu grābādamies, bija atnesuši no siena vezuma apakšas tur sakrautos podus, tīni un citas mantas, uzklājuši būdas kaktā uz skujām siena guļvietu, Sauce tur apsēdās un, uguns versmē raudzīdamās, priecīgi iesaucās:
— Teni, mēs vienā dienā uzcēlām istabu un zirgu stalli.
— Jā, — Tenis piekrita. — Tikai vakariņu putra gan vēl nav izvārīta.
— Ak! — Sauce teica un ķēra pēc poda. Iegrozīja to roves akmeņu starpā virs uguns, iebēra ūdenī zirņus un putraimus, nogrieza divas žāvētas gaļas šķēles un piemeta sāli.
Tenis noskatījās sievas rosībā, tad cēlās un gāja uz avotiņu pēc ūdens zirgam. Nakts meža biezoknī bija tik tumša, ka acis tikko atšķīra sniega bālumu no egļu stumbru melnuma.
Kamēr putra vira, Sauce būdā novilka auklu un uzkarināja Teņa samirkušās drēbes.
Tenis nodarbojās ar citu: izdrāza staklīti, tās galos piesēja naglas.
— Kas tas? — Sauce jautāja.
— Mērs baļķa dobšanai, — Tenis attrauca.
Viņš sievai pastāstīja, kā staklīti vilkt pa divu baļķu vidu, lai iezīmētos cirtuma malas. Kad dobuma vieta iezīmēta, baļķis gāžams uz sāniem un cērtams bez bēdu tieši pa strīpas vietu. Tēsti baļķi viens otra līkumā gulēs kā pieaudzēti.
— Te ir labāk nekā mājās, — Sauce teica. — Smaržo skujas un siens, guns silda degunu. Visapkārt svaigums un miers.
— Tā tas ir, — Tenis prātīgi piekrita.
Viņi bija tik noguruši, ka pēc vakariņām nepaguva viens otru apmīļot, kad abi jau iegrima dziļā saldā miegā.
Tenis pamodās pirmais. Sietiņš rādīja rīta tuvumu. Caur koku zariem spīdēja pusmēness, balts kā vidū pārcirsts sudraba dālderis. Palūkoja zirgu. Parakņājās pelnos. Kādas zaļas alkšņa pagales galā vēl sārtojās ogle.
Pēc mirkļa jau sprakšķēja ugunskurs.
Būda bija kļuvusi vēsa, lai gan durvju ejai priekšā Sauce bija aizklājusi palagu.
Tenis novilka tīrās drēbes un nometa tās uz tīnes. Apvilkās vecajās drānās, kas bija izžuvušas un patīkami smaržoja pēc skuju dūmiem.
Patīkami smeldza pleci, mugura un rokas kā pēc mēslu talkas. Tenis paņēma zāģi, cirvi un mēru.
Egles izrādījās varen slaidas. No katras iznāca pa diviem sānu baļķiem un viens gala baļķis pirtiņai. Pāri palika vēl gari resgaļi, kurus varēs saplēst lubās, ja vien nebūs greizi.
Bērtulis mācīja, ka, lubas šķeļot, var pagalam nomocīties, ja neizvēlas pareizu koku. Nederēja tas, ko pusmūžā vējš sagriezis vērpumā vai stumbrs audzis no sauskauļa. Viņš arīdzan pieteica, ka lubām vislabāk der priede, ka labs sava aroda vīrs spējot no labas priedes dienas laikā saplēst lubas pusei no pirts jumta.
Taisīdams zaru būdu, Tenis bija rēķinājis, lai tur varētu strādāt arī dažu labu koka darbu tumsas vai lietus laikā. Tā lieki netērētos dienas. Lubas plēst varētu ij šovakar, ja tik būtu, no kā plēst. Pie reizes no lubām varētu uztaisīt pajumti Palsai. Lubas viegli noņemamas un pārceļamas uz citu vietu, ja jau Palsai vairs jumta nevajadzēs.
Sagarinājis baļķus, Tenis grasījās doties uz purva ieloku, lai palūkotu un nocirstu kādu turienes slaido priedi, kad Sauce aicināja brokastīs.
Vakardienas putra aumaļ garšoja. Sauce bija to uzlabojusi, piejaukdama divas olas un pielikdama vairākas karotes krējuma.
— Tu man nodarīji pāri, — Sauce sūdzējās Tenim.
— Kur tas bij'? — Tenis satraucās.
— Aizgāji un nepamodināji.
— Vai es nedrīkstu tevi žēlot? -— Tenis brīnījās.
— Nedrīksti, — Sauce palika pie sava.
Todien viņi sagarināja visus baļķus pirtij. Vakarā nogrieza un atveda pie būdas priedes stumbru lubām. Diemžēl tas izrādījās sauskaulis, derēja tikai krāsns kurināšanai. Arī labi. Toties divu egļu resgaļi plīsa skanēdami. Nākošā dienā varēja no lubām uztaisīt pajumti zirgam.