Debesis vilkās uz lietu. Lai nesamirktu siens, nācās to sanest būdā un izvietot pa kaktiem patālāk no uguns. Sauce nu varēja pārliecināties, cik noderīgs būdas plašums. Siens pasargāja iemītniekus arīdzan no vēja pūtiena.
Trešajā dienā par spīti lietum Tenis nogrieza un atveda divas labas lubu priedes. Nu darba pietika vairākiem vakariem. Sauce turēja šķeļamo cirvi, raudzīdama, lai luba plīst ne par biezu, ne par plānu. Tenis ar koka vāli zvēla pa cirvja pietu ar tādu sparu, ka luba tūlīt aizlidoja prom.
Dienā tika tēsti un izcirsti baļķi pirts sienām. Vakaros gādāts cits.
Tenis izrēķināja, ka pirts jumta vienas rindas nolikšanai va- jaga piecdesmit lubu. Piecdesmit uzsitienu ar vāli ij vienā vakarā nebūtu nekas grūts, ja vien visas šķilas labi šķeltos, ja nebūtu iesākumā jādzen miza, ja nebūtu jācilā smagie bluķi, no kuriem retu reizi varēja dabūt vairāk par divdesmit labām lubām. Pirts jumta vienai pusei, ja lubas klāja vienā kārtā, pietika ar piecām rindām. Tā vien likās, ka no divām priedēm pietiks lubu visam jumtam.
Sešos vakaros vajadzīgais lubu daudzums tika sadarināts. Zirgs pa to laiku lielu daļu siena bija apēdis. Toties būdas kaktus nu pildīja no purva malas atvestā baltsūna, kas bija paredzēta pirts sienu drīvēšanai. Vakaros lubu plēšanas vietā tika darinātas durvis un durvju aplodas, urbtas un kaltas trepes, lai būtu ar ko uz jumta kāpt, urbti caurumi lubu galos, caur kuriem dzīt nostiprinājuma tapas.
Kad Saucei nevajadzēja palīdzēt Tenim, viņa adīja zeķes vai šuva maza bērna krekliņus.
Kamēr bija gaišs un varēja strādāt ārā, viņi abi ņēmās tēst pirts baļķu gropes un izzāģēt pakšu sajūgumus. Cēla baļķi uz baļķa, strīpoja iezīmes vai raudzīja cirtuma derīgumu. Kļūdīties te nedrīkstēja.
Darbi ne visai vedās, jo nebija pieredzes un iemaņu. Traucēja arī divu resnu egļu stumbri, kurus bez sniega aizvilkt uz māla pauguru rijas būves vietā nevarēja, jo tie bija resni un sešas asis gari, domāti nākošās dižrijas pašiem pamatiem. Egles bija augušas tieši nolūkotajā pirts vietā. Tagad tur palika tikai celmi. Viens priekšnamā, kur Tenis to bija izraudzījis par galdu, otrs lāvas rājumā izvēlēts sēdēšanai vai ķipja nolikšanai.
Ar lielu prātošanu un rēķināšanu darbs tomēr gāja uz priekšu. Sevišķi pēc tam, kad Tenis apgaismošanas nolūkā vakaros sāka dedzināt zaru ugunskuru. Zaru te bija vesela lūžņa. Lai cilvēks un zirgs nesapītos, tie tik un tā bija jāsadedzina.
Divpadsmitajā dienā, kā liecināja Teņa iegrieztie robiņi būdas balsta stabā, pirts sienai bija izcirsti, piemērīti un salikti septiņu vaiņagu baļķi, kā arī sadarīti šķērssienas koki, izkaltas un ieķīlētas durvju aplodas, izgriezta lūkas vieta divu baļķu starpā. Baļķi nebija pārlieku smagi. Divatā pārdomāti stumjot pa slīpiem balstiem un velkot ar virvi, tos uzcelt pavedās gluži labi.
Diemžēl rūpes sagādāja Palsa, kas, laikam jau aukstā staļļa dēļ, bija trakum ēdelīga. Viss siens bija nobarots. Palika vēl tikai pašu guļvietai noliktais.
Nekas cits neatlika, kā ķerties arīdzan pie šī pēdējā siena. Gultas vietā salika skujas un sūnas. Tenis zirgam gan piedāvāja egļu skujas un veco pļavmalas zāli, bet Palsa pret šim mantām izturējās šņaucerīgi — tikai sprauslāja un bozās.
Vēl pāris dienās viņi paguva izcirst un uzlikt atlikušos četrus vaiņagus — pavisam vienpadsmit. Tad zirgs nonāca galīgā badā. Sniega nebija, varēja jau lopiņu laist mežā, lai pats meklē sev kādu vecās zāles kušķi, bet viņi baidījās, ka Palsa neieklīst vilkam zobos. Savukārt alkšņos piesiets, zirgs ātri vien sapinās savā saitē.
Gaužām negribējās atstāt iesākto darbu, dzīties pa pliku zemi ar ragavām uz mājām, bet cits nekas neatlika. Nevarēja Palsu galīgi nobadināt, tad šī ij līdz mājām netiktu.
Atlikušo pārtiku cilvēkiem viņi noslodzīja mucā, liekās drēbes paslēpa tīnē, darbarīkus noglabāja zem guļvietas skujām. Arī baļķu ragaviņas, virves un citas lietas atstāja būdā. No sveša cilvēka nebija ko baidīties. Kopš Vilkača medībām neviens te savu kāju nebija spēris. Melnās sērgas lauku bieds atturēja mežā gājējus.
Šoreiz viņi brauca dienā, arvien vēl pa ceļam cirzdami zarus un krūmus, kas traucēja lielākam siena vezumam. Lai nenomocītu badā novārgušo zirgu, paši gāja kājām.
— Ceļš ir par tālu, — teica Tenis.
— Labi vien ir, — sacīja Sauce.
— Pavasarī laikam vēl nesēsim, — teica Tenis.
— Es viena sieka vietu jau noskatīju, — atbildēja Sauce.
— Tu saki, ka sēsim? — prasīja Tenis.
— Arīdzan sienu pļausim, — atbildēja Sauce.
— Kūts jāuzcērt, — sprieda Tenis.
— Klēts, rija, — piekrita Sauce.
Ķeveros viņus sagaidīja dažādi. Līze un Barbara pārmeta, ka par ilgu bijuši projām. Zane savukārt brīnījās, kā tik ātri atpakaļ. Bērtulis priecājās, ka jaunie nav ķēruši karstu, padomājuši arīdzan par elpas atvilkšanu.
Atpūta gan neiznāca. Tenis kā sasvilis taujāja Bērtuli par māju būves lietām, mērīja riju un kūtis, pētīja salaidumus, jumta spāres un jumtus, aprunājās par līduma līšanas gudrībām un daudz ko citu.
Trešajā vaļošanās dienā kā pēc pasūtījuma atkal uzkrita sniegs, un viņi varēja vēlreiz ar lielāku siena vezumu doties ceļā.
Brauca ne tik agri. Mežā viņus taču jau gaidīja gluži laba skuju būda un no vējiem un sniegiem pajumte Palsai. Lai vezumu pasargātu no zariem un sniega, to pārklāja ar linu palagiem un viscaur nostīpoja ar virvēm. Nu ceļš šķita daudz vieglāks un īsāks.
Visas mantiņas skuju būdā stāvēja neskartas. Guļvietas stūrī Tenis tagad noglabāja uz lubu gabaliem ar ogli sazīmētus būves rēķinus un plānus. Cik kam jābūt garam, cik platam, cik augstam, cik un kurā vietā liekamas veravas, cik gari un kuros sānos vedami rijas baļķi, kādi šķērssienām, cik un uz kuru pusi liekami resgaļi, lai siena iznāktu līdzena.