To visu nevarēja prātā paturēt, tad galva plīstu pušu. Ja iepriekš visu izrēķināja un sarakstīja, tad strādāt bija viegli. No pirts būvēšanas Tenis bija šo to mācījies.
Divas dienas viņi grieza egles un darināja baļķus. Trešajā dienā jūdza ķēvīti un pievilka nocirstos baļķus vajadzīgā vietā.
Debesīs bija pavērušās sniega slūžas. Sniga un sniga. Vienīgais labums, ka starp lielajām eglēm sniegs līdz zemei tika maz, palika zaros.
Pirts stāvēja pusbūvēta — bez griestiem un jumta. Tenis steidza pievest rijas un kūts baļķus, kamēr pastāvēja labs sniegs.
Slaido egļu tievākos galus nolika pagaidu kūtiņas būvei. Vēlāk to atstās aitu miteklim.
Diemžēl dienas kļuva aizvien īsākas un naktis garākas. Uznāca stindzinošs sals. Koki tā sasala, ka zāģis gāja dārdēdams. Sasalušos zarus cērtot, labākajam cirvim asmenī izlūza robs. Skuju būdas iemītniekiem naktīs sals lika segties ar divām kažok- segām. Lai nenosaldētu degunus, nācās galvas griezt pret roves akmeņiem un galvgali pārvilkt ar palagiem.
Visgrūtāk klājās Palsai. Kājas ķēvītei nekādi nevarēja pasargāt no sala, kaut arī tās aptina ar lupatām.
Gribot negribot nācās atgriezties pie pirts būves. Tur koki bija mazāki, tos varēja pievilkt pie ugunskura un pirms apstrādes sasildīt.
Izrādījās, ka pirts sienās nav iecirstas sijas vietas. Tenis steigā bija aizmirsis, ka pirtij vajadzīgi arīdzan griesti. Nu vajadzēja vai nu celt jau uzlikto vaiņagu zemē, vai likt vēl vienu jaunu.
— Lai ir augstāki griesti, — Sauce sacīja. — Mēs tak ceļam lielbajāru pirti.
Tā pirts ieguva vienu lieku vaiņagu.
Kad no egļu tievgaļu baļķēniem bija satēsti un uzlikti griesti, varēja ķerties pie spārēm. Tur atkal bija kaltam un svārpstam darbs.
Lielā aukstumā darbi, protams, vedās lēnāk. Cimdi un biezie kažoki padarīja cilvēkus par tūļām. Saucei bieži aiz kaut kā aizķērās kāja, un viņa nokrita kupenā, jautri smiedamās. Tādās reizēs viņa teica Tenim:
— Kauns, kauns, Teni!
— Par ko man kauns? — Tenis brīnījās.
— Par to, ka tu tik neveiklu sievu esi apņēmis. Ir kauns vai nav?
Tenis klusēdams klausījās un smaidīja.
Kad pirtij jumta spāres bija uzliktas un nostiprinātas, sals atlaidās.
Atkal tika gāztas slaidās egles, un baļķi ceļoja uz būves vietām. Dažs no tiem bija tik smags, ka viņi divatā, visu savu cilvēka gudrību pielietādami, tikko spēja uzcelt vienu galu uz ragavām. Kā lai tādu dabū rijas sienā pusotra cilvēka augumā bez palīgiem un bez kaltēšanas? Kur tad vēl šķērssijas un spāres, kas te divkārt lielākas par pirts sāna baļķiem.
— Koki jāsagādā un jāpieved, kamēr ziemas ceļš. Pavasarī varēšu mizot, kaltēt, cirst un zāģēt, svilpodams kopā ar meža putniem, — sprieda Tenis.
Cirsma kļuva arvien plašāka, baļķu krāvumi lielāki. Lai baļķi netiktu sajaukti, Tenis to galus apzīmēja ar cipariem un citām zīmēm.
Atkal sagriezās sniegputenis.
Kādu nakti Tenim likās, ka dzird vilku gaudojam. Skuju būdas sienām visas meža skaņas gāja cauri. Sīļi dienā bieži klaigāja, bet naktīs parasti klusēja. Vienīgi baltā pūce reižu reizēm ievaimanājās. Nu šī dīvainā dobjā skaņa bija dzirdama kaut kur tālumā.
Tenis pagriezās uz otriem sāniem, pārvilka kažoku pāri ausij un gulēja tālāk.
Diez cik ilgi viņš bija gulējis, kad pie sāniem piebikstīja Sauce. Modināja.
Nevajadzēja ij bikstīt. Viņš pats dzirdēja zirga izmisīgo dauzīšanos, grūšanos pret sētu un lubu grabēšanu.
Tenis pielēca kājās un taustījās pēc cirvja. Neatrada. Ilgāk nedrīkstēja kavēties. Paķēra no roves akmeni un izlēca no būdas. Zirga apveidus saskatīja labi. Lopiņš stāvēja kājās, tātad vēl nebija nokosts. Sajuzdams cilvēka rosīšanos, pārtrauca dauzīt ar kājām zemi.
— Se, ņem uguni! — Sauce sniedza aizdegtu skalu.
Patiesi bija par tumšu, lai ko skaidri saskatītu. Kad Tenis pacēla gaismekli augstāk, viņam mute aiz bailēm un izbrīna palika vaļā, jo Palsai uz muguras zem paša jumtiņa pieplacis tupēja liels vilks un vērās Tenī dzedrām dzeltenām acīm.
Ķēvītes acis aiz bailēm bija plati ieplestas. Viņa stāvēja sastingusi nāves šausmu gaidās.
— Kas tur ir? — no būdas jautāja Sauce.
Viņas balsi dzirdēdams, vilks pagrieza ausi kā suns, ieklausīdamies tās skaņā. Tenim tik daudz kļuva saprotams, ka vilks zirgu nebija plēsis un šobrīd arī to netaisījās darīt.
— Ak, tu negantnieks! — Tenis teica gluži draudzīgi. — Tup zirgam uz muguras kā ķēniņš.
— Kas tup? —jautāja Sauce.
— Liels vilks.
Sauce ar vienu rāvienu bija no kažokiem ārā. Vai nu Tenis prātu zaudējis, vai patiešām noticis kas nedzirdēts. Jokošanos Teņa balss nepauda.
— Ak! — viņa iesaucās. — Tas ir tas pats mūsu vilks ar melnumiņu pie kreisās acs.
— Kāds mūsu vilks? — Tenis nesaprata.
— Nu, toreiz brūklenēs, kad mēs… sastrīdējāmies…
— Tu viņam devi plāceni, — Tenis atcerējās.
— Tagad iedošu biezputru ar kreimu.
— Kāp zemē no zirga, Vilkati! — Tenis uzsauca. — Vai nemani, kā lopiņam kājas dreb? Tūliņ nogāzīsaties abi.
Tenis draudīgi paplivināja skala guni uz vilka pusi. Zvērs, it kā sapratis, lēni atvilkās atpakaļ un nolēca otrā pusē Palsai. Zirgs atlēca no viņa, spēra. Vilks veikli uzlēca uz sētas un pazuda tumsā.
Kad Sauce iznāca no telts ar krējumā mērcētu biezputru pavārnīcā, vilka vairs nebija.
— Aizbēga? — viņa vaicāja.
— Es aizdzinu, — Tenis paskaidroja. — Lai viņš ir kač pats lielais Vilkatis, tā zirgu baidīt nedrīkst.