— Es dzirdēju, — Sauce sacīja un sniedza pavārnīcu Palsai. — Ēd, kumeliņ, tev pēc izbīļa tas noderēs.
Ķēvīte patiešām paņēma vienu kampienu un sāka ēst. Otru gan vairs neņēma.
Zaru telts rovē dega sprigana sauso zaru guns, izplatīdama smaržīgu siltumu. Tenis iededza otru skalu un apstaigāja zirga stāvvietu. Vilks bija aizgājis pa tām pašām pēdām, pa kurām nācis šurp. Zirgam nekas nekaitēja, pat mugura nebija saskrāpēta, jo to sedza bieza lupatu seģene. Tenis paņēma rokās ķēvītes galvu, piespieda savam vaigam un sacīja:
— Esi mierīgs, kumeliņ! Tas zvērs bija uz negantiem jokiem. Citādi godīgs vilks. Viņš tevi neaiztiks.
Sauce bija jau ielīdusi atpakaļ guļvietā.
— Novelc aukstās virsdrēbes, — viņa sacīja. — Citādi man kailai būs auksti pie tevis.
Tenis novilkās un ielīda zem kažokseģenes blakus sievai. Piespieda degunu viņas plecam. Sauces miesa smaržoja pēc vasaras tāpat kā pirmajā satikšanās reizē rijā. Satraukumu, ko bija radījusi satikšanās ar savādo vilku, viņi remdēja savā priekā vienam pret otru. Pēc tam iegrima dziļā atspirdzinošā miegā.
Pamodās lielā gaismā. Laiks bija kļuvis siltāks. Sniga. Pārslas gāzās blāķiem. Kaut kur augšā virs koku galotnēm skrēja lieli vēji, bet izcirtumā jūtama tikai rāma vēsma.
Sniga visu nedēļu. Nocirstās egles gāzdamās ieplacinājās sniegā. Uzcelt baļķus uz ragavām kļuva aizvien grūtāk, jo ceļamiem bomjiem sniegā zuda atspaids, tukšās ragavas stāvēja sniegā augstu virs zemes. Kā tur iemānīt smagu, garu baļķi?
Modās bažas, vai viņi vispār ar zirgu un ragavām tiks ārā no meža. Dienas bija kļuvušas pavisam īsas, arī siena vezumam jau atkal bija redzams gals.
Kādu rītu, kad debess bija noskaidrojušās un vējš iegriezies no ziemeļrītiem, jaunie līdumnieki izlēma doties uz mājām.
Tas bija grūts brauciens. Sniegs sniedzās zirgam līdz vēderam. Kur bija seklāks, cilvēki sēdās ragavās, bet klajumos un sīkmeža smalknē, lai zirgu galīgi nenokausētu, gāja kājām.
Ķeveros pārbrauca dziļā vakara tumsā.
— Kāpēc tik vēlu? — prasīja Līze.
— Bridām visu dienu, — Sauce atbildēja.
— Daudz padarījāt? — taujāja Zane.
Kad Tenis izstāstīja, vecāsmātes sejā atplauka senais lepnums.
— Tas jau ir kaut kas, — viņa sacīja. — Kā gan citādi, ja abi no labiešu kaula.
Uzzinājusi, ka pirtij jau uzlikti griesti, saslietas spāres un jumtam saplēstas lubas, Zane apņēmīgi pavēstīja:
— Pavasarī es uz turieni aizvilkšos kaut vai rāpus. Redzu, ka man Dieviņš dos nomirt sava mazdēla mājā un dusēt sava mazdēla zemes smilšu kalniņā.
Kad Tenis dzīrās doties atpakaļ uz Dziļūdeņiem bez zirga, Zane tapa pavisam priecīga.
— Tad jau tu pirtij jumtu arīdzan uzliksi? — viņa prasīja.
— Gan jumtu, gan veravas, gan rovi, — mazdēls solīja.
— Es par savu naudu salīgšu tev rijas un kūts cēlājus, lai arīdzan mana daļa būtu ielikta tajā lielbajāra sētā, — Zane čukstēja Tenim pie auss. — Labi, ka sataupīju sidrabu. Nu varēsim atkal celties augšā. Tev ļaudava arīdzan gadījusies ar tikumu, ne vien no vaiga daiļa. Sargā, žēlo, dēliņ, viņu. Otru tādu nedabūsi.
— Viņa pati nesargājas, neklausa, — Tenis žēlojās.
— Parāj, — Zane pamācīja. — Tas vīra pienākums. — Tad piebilda: — Lai gan rājums tādai nelīdzēs. Čakli ļaudis, ja lūko aizturēt, vēl trakāk raujas darbā. Man par jums abiem tāpēc bailes. Pārāk strauji gribat ņemt. Ka sevi nesabeidzat. Savu brīdi lon arīdzan atpūsties un pie reizes papriecāties.
— Kad dzīvosi pirtiņā, tad varēsi pieskatīt, — Tenis attrauca.
— Dieviņ balto! — Zane sacīja. — Pirmā pajumte, kas pēc ilgiem gadiem mums atkal piederēs. Visu lielo mūžu pa svešiem ūķiem lielļaužu bērni būdeļoja.
Dzirdot tādu runu, Tenim gribējās vai tūdaļ iet atpakaļ uz savu līdumnieka mīti.
12.Meža miera traucētāji nerimstas
Pagāja dienas trīs, līdz trakie sniega bridēji — ķēvīte Palsa, Sauce un Tenis atguvās no pārpūles.
Un tad jau arī bija klāt kungu Saulgrieži jeb Ziemassvētki. Pēc vecu ļaužu rēķina gan īsākās dienas jau palika aiz muguras, īstajā laikā daudzās mājās tika ēsts cūkas šņukuris un dedzināts bluķis. Tas notika savas desmit dienas agrāk nekā svētkus svinēja Kristus bērna pielūdzēji.
Labi vien, ka tā, jo Felsbergs bija kļuvis varen ticīgs. Ziemassvētkos bluķa vilkšanu un dedzināšanu aizliedza. Skubināja visiem iet uz baznīcu.
Zinādams kungu labvēlību, Tenis jūdza ragavās Palsu, un viņi kopā ar Sauci un māti brauca uz baznīcu. Zane atteicās braukt.
— Tie svētki nav pareizā laikā, — viņa teica. — Ko es tur, vecu laiku cilvēks, darīšu? Atnāks poļi un prasīs, kālab es svētījusi Ziemassvētkus pa lutriņu, ne pa katoļu vīzei. Eče, Repulis jau dabūja sodu, ka zviedriem palīdzējis!
— Mēs nevienam neko nepalīdzēsim, vien aizbrauksim līdz baznīcai, — Tenis mierināja.
— Braucat, bērni, — Zane atļāva. — Es ar savu Dieviņu parunāšos tepat uz lāviņas. Man viņš tāds paklausīgs — atnāk mājās bez maksas.
Par garo ceļu norūpējies bija arī Tenis. Ļaudis gan runāja, ka ceļš esot iebraukts un gluds, bet drošs varēji būt tikai tad, ja pats savām acīm redzēji.
Brauciens iznāca labs. Baznīcā ieradās arī muižkungs Felsbergs ar savu ģimeni. Vēlīgi palūkojās uz jaunajiem līdumniekiem, ar galvas mājienu sveicināja.
— Mām, kāpēc viņš tevi tā noskatīja? — Tenis vaicāja.
— Stāvi klusu! Baznīcā nelon pļāpāt, — Līze atbildēja.
Pēc meža vientulības iejaukties tik daudzos svešos cilvēkos šķita pavisam savādi. Ja vēl vasarā Tenim citi ļaudis baznīcā un krogā nospieda sirdi, ērcināja, tad tagad bija otrādi: gribējās vai ar katru apmīt kādu labu vārdu.