Laikam tas tādēļ, ka viņš vairs nejutās kalpa kārtā. Vēl jau gan bandu zemē zem sniega brieda rudenī iesēti ziemas rudzi, vēl pats mita Ķeveru saimes istabā pie gala sienas kopā ar saimnieka meitu Sauci uz atsevišķi nodalītas lāviņas. Mita gan tikai tad, kad netika pie darba savā līduma zemē, kur līdumniekus gaidīja jau gandrīz gatava jauka mājiņa, ko viņi sauca par pirtiņu.
Baznīcā dega daudzas spožas sveces. Priekšā uz paaugstinājuma stāvēja divas palielas egles, ar baltām lentām izrotātas.
Mācītāja palīgs kūpināja vīraka dūmus, kas, sajaukdamies ar skuju smaržu, patīkami kairināja degunu.
Tenis vairs nesekoja ķestera vārdiem tik vērīgi kā vasarā. Rāmi sēdošo un stāvošo cilvēku pulkums, mācītāja un ķestera draudzīgās balsis, kā arī ērģeļu stabuļu maigās skaņas nesa viņu kā lēns vilnis pretī ilgotajam dvēseles gaišumam, pretī nākotnes sapņu piepildījumam.
Lūk, pie ērģelītēm stāvēja jauns puisis ar kupliem gaišiem matiem. Bērtulis zināja stāstīt, ka puisis pats ērģelītes uztaisījis: saurbis stabules un sašuvis plēšas. Par to kungi viņam samaksājuši piecus dālderus.
Paši kungi tādu darbu nespēja. Viņi nemācēja strādāt, bija izlaidušies slinkumā un bramanībā.
Tenis palūkojās uz kungu stūri un pamanīja, ka atkal vecais Felsbergs raugās šurp. Hanna šoreiz stāvēja daudz rātnāk, sapņaini lūkodamās svecīšu liesmās.
Vai kungam būtu ienākušas par viņiem kādas ļaunas valodas? Eh, vienādi iešana ļaudīs atnesa nemieru un bažas.
Ejot no baznīcas ārā, Tenis tīši spiedās tuvāk kungu gājumam. Felsbergs, ieraudzījis Teni tuvumā, pieliecās un jautāja:
— Strādā?
— Strādājam, — Tenis atbildēja un pabīdīja uz priekšu Sauci. — Abi.
— Lai Dievs jūs svētī, — kungs sacīja un vēlreiz uzmeta skatu Līzei, kura nāca jaunajiem aiz muguras. Viņu skatieni uz mirkli satikās. Līze novērsās un gāja garām. Ko gan viņi vairs spēja viens otram dot? Tikai veltīgi samīdīt savu lepnumu un tikumu.
Tenis un Sauce priecājās, ka nebija nevienam stāstījuši, kā naktī zirgam uz muguras uzlēcis vilks. Diez ko par to domātu Felsbergs? Noturētu viņus vēl par Vilkača draugiem. Valodas vienādi drīz aizstaigāja līdz muižai.
Tūlīt pēc vācu Ziemassvētkiem Tenis atkal kļuva rosīgs. Sniegi bija dziļi. Otrā kalpa sieva katru vakaru savam mazulītim dziedāja dziesmiņu:
Dziļi sniegi, īsas kājas Tālu salmu gubentiņš.
Kājām nokļūt līdz Dziļūdeņam nevarēja ne zirgs, ne cilvēks. Kā lai tur nokļūst? Sniegi tik dziļi, ka ij Ķeveru saimnieks un kalpi negāja mežā pēc malkas, nebrauca uz pļavu pēc siena, lai gan viena kaudze vēl bija palikusi purā. Vienīgās iebrauktās sliedes gāja uz kroga un muižas pusi. Ij tās reizēm aizputināja, ka zirgi brida līdz vēderam. Tie, kas bija šurp atbēguši no kāda nikna muižkunga Kurzemes pusē, par sniegu varen brīnējās. Tik dziļu ziemu tur nekad neesot redzējuši.
Bērtulis pirti bija pārvērtis par sutinātavu. Jaunu ozoliņu kārtiņas sautēja un lieca, lieca un karsēja, kamēr iznāca puse no ratu riteņa. Tāpat viņš lieca ragavu slieces priekšgalu. Kad Tenis viņam pažēlojās par savu nemieru un bēdu, atminot daudzos darbus, kas darāmi līdumnieka daļā, Bērtulis sacīja:
— Lūko piesiet pie kājām lubas. Galus tepat podā pasautēsim un salieksim uz augšu kā ragutām, tad varēs šļūkt sniegam pa virsu.
Tenis aiz pārsteiguma neprata atbildēt. Tā patiesi bija laba doma. Kad viņi brauca šurp, tukšās ragavas slīdēja sniegam pa virsu.
Tenis tūlīt sameklēja lubas, nolika uz šautra sniega un uzkāpa virsū. Jā, lubas daudz negrima. Tā varēja iet pa sniegu.
Dažās dienās divi pāri lubu tika sataisīti par sliecēm. Par vēz- dām, uz ko balstīties nedrošajā gājumā, Sauce ieteica ņemt slotas, ar ko piedarbā slaucīja pelavas, vai arī pirts slotām iedzīt kātus, tad vēzda negrims sniegā līdz dibenam.
Tā ar visu kopēju gudrību, jokojot un smejot, sagatavoja jauno pāri ziemas gājumam uz tālo līdumnieka mitekli.
Mugurās viņi uzsēja maisus ar maizes klaipiem, gaļas kumpi, kaltētiem āboliem, mellenēm un citu ēdamo. Lai vieglāk būtu nest, riekstus izšķēla no čaumalām un iesēja maisiņā.
Labi, ka ar ragavām bija jau aizvesti milti un putraimi, citādi ar ēdamā aiznešanu ietu grūti. Lai ceļā drošāk justos, Tenis ņēma līdzi cirvi. Uz to uzstāja arī Zane.
— Bez ieroča, dēls, tādā lānī nevaid brist, — viņa sacīja. — Kāds varaks uzklups, ko tad?
Pirms došanās ceļā Tenis un Sauce bija tepat māju tuvumā lūkojuši paieties ar lubām. Nekāds liels prieks nesanāca, tomēr labāk, nekā brist ar vīzēm vai zābakiem.
Kad viņi jau āvās ceļam, ierunājās Līze:
— Man ar' gribētos iet palīgos, redzēt stalto skujenīcu.
— Mām, tev vēl jādara kalpa darāmais, — Tenis attrauca. — Jānopelna rāceņu sēklas. Pavasarī tur visiem darba pietiks. Paši gulēsim pirtiņā, algādžiem ierādīsim skujenīcu.
Promiešanas rīts gadījās skaidrs un spožs. Spīdēja zvaigznes, blāvu gaismu deva dilstošais pusmēness, sniega klajums vizuļoja zilgani balts. Sals knieba degunā un vaigos.
Sauce neviļus grūti nopūtās. Lai Tenis nesadomātu neņemt viņu līdzi, sieva neteica, ka viņai kļuvis grūti, ka viņā briest jauna dzīvība.
Tenis brida pa priekšu. Sauce viņa pēdās. Tā iet bija pavisam viegli. Vietām lubas slīdēja pašas. Atlika tikai noturēties taisni un nepakrist. Slota atbalstam gauži noderēja. Sevišķi, kad bija jākāpj kalnā. Toties uz leju gāja viegli.
"Šlūkavas" slīdēja pašas, ka Saucei reiz, lai noturētos no uzskriešanas virsū Tenim, nācās jāšus uzmesties uz slotas un tā kavēt slīdēšanu. Beigās viņa tāpat tupus gandrīz uzdrāzās Tenim, apsēdās uz lubu galiem un slotas un ņēmās smieties.