— Tagad zinu, kā uz slotām jāj raganas, — viņa smiedamās teica.
— Tev iet labāk nekā man, — Tenis sacīja ar manāmu lepnumu par sievu.
— Nav dzirdēts, ka vilkači jātu uz slotām, — viņa atbildēja. — Jāj tikai raganas.
Kad viņi bija nokļuvuši uz Melnās sērgas lauku otrā kalna, pamalē iesārtajās rīta blāzma, drīz pārvērzdamās par gaišumu, kas izdzēš zvaigznes.
Slēpotāji bija iemanījušies iet slīdīgākā solī. Nogurums padarīja kustības lēnākas un līganākas. Lielo egļu zaros sauli sveica ziemcietīgi putniņi, iedama apgaitā uz savām barības glabātavām, pa egļu zariem lēkāja vāvere. Kādu brīdi viņiem sekoja sīlis, biedinoši ķērkdams.
Tad jau viņi iegāja savas iedomātās lielsaimniecības robežās. Tā bija savāda māju sajūta.
Kājām ejot, viņi taču pirmo reizi tuvojās savai līdumnieku mītnei, tāpēc pilnā mērā ļāvās atgriešanās priekam. Apstājās izcirtuma malā un vēroja, cik tas kļuvis liels. Vismaz trīs pūra- vietas.
Zaru būda bija apsnigusi balta kā siena kaudze. Pirtiņas sienas un puskailās spāres slējās sīkas un zemas. Apkārt trīs pēdu dziļš sniegs, kas vizuļoja rīta saules staros kā sudrabs. Agrāk mītās pēdas un baļķu ceļi bija apsniguši un pazuduši skatam. Vietām tikko jaužami dobuļi. Baļķu klājums arīdzan pazudis. Tikai dažu nenodarināto egļu galotnes slējās no sniega kā lieli balti eži. Darba steigā tās viņi tīši bija atstājuši, lai paspētu vēl sniega laikā ar zirgu pievilkt stumbrus rijas un kūts celšanai.
— Paveries, kā mežs izpostīts! — Sauce teica, spožām acīm raudzīdamās uz viļņaino klajumu.— Tur pavasarī miežus un rāceņus sēsim.
— Nāksies drusku papūlēties, — Tenis piekrita.
Viņi nosēja no kājām lubas un iegāja teltī. Toverus, mucas un guļvietas kažoksegu klāja smalki sniega putekļi, kas pa zaru spraugām iesijājušies būdā. Baltsūnu čupa pie ieejas arī balojās no sniega.
Pagāja labs laiks, kamēr Tenis uzšķīla uguni un uzpūta liesmu. Tādā saltā laikā uguni degt nebija viegls darbs.
Pēc tam Tenis gāja raudzīt ūdeni, pa ceļam ar slotu mēzdams sniegu uz abām pusēm. Sauce tikām no sniega izraka sauso zaru kaudzi, sakūra rovi un sakārtoja telti. To darīdama, viņa dziedāja:
Kas kait man nedzīvot Domājām, gudrojām,
Diža meža viduci: Ar ko laukus pušķosim:
Visapkārt egles, priedes, Sēsim rudzus, sēsim miežus,
Vidū saule ritināja. Dēstīsim ozoliņus.
Neraud' gauži, sila egle, Gāju liela sila vidā
Ne es tevi skaliem cirtu: Zemē sēt rācenīšus:
Cērt' istabas pamatiem, Es gribēju sila zemi
Daiļu dziesmu klausīties. Par ārisku padarīt.
Ienāca Tenis ar ūdens spaņģiem.
— Meža vecim tava dziesma bija pa prātam.
— Vai tu viņu satiki?
— Kā lai nesatiktu, ja tas vecis esmu es pats.
— Vai tu zini, ka mēs vairs neesam divi? — Sauce pavēstīja.
— Kā tā?
— Uz vasaru mums piederēs mazs, mīļš bērniņš.
Tenis piegāja pie sievas, apņēma rokām plecus un piespieda sev klāt. Tā viņi brīdi stāvēja, klausīdamies ziemciešu putniņu čiepstēšanā aiz būdas sienām. Viņi abi bija laimīgi.
— Laikam riju vajadzēs celt vēl lielāku, — Tenis sacīja.
— Kāpēc?
— Nu, Dāvim ar' tur būs jāron savs kakts.
Sauce sāka smieties.
— Ja nu nebūs Dāvis, būs Dore?
— Tad kūts jācērt lielāka, — Tenis prātīgi sprieda.
Tā viņi jautri iesāka savu dzīvi mežā bez zirga. Darba pietika abiem. Tenis nomēroja kārtiņas, Sauce ar tesli tām vajadzīgās vietās notēsa sānus. Caurumus urba un tapas darināja vakaros pie skala gaismas.
Kad kārtis bija sagatavotas, Tenis ņēma īsās trepes, kāpa uz pirts iegriezt un ietest kārtiņu vietas spārēs.
No sākuma darbs secās lēnāk, bet ar laiku vedās gluži veikli, lai gan strādāšana cimdos un kažokā nebija tāda kā vasarā.
Trešajā dienā visas kārtiņas bija uz jumta, un varēja sākties lubu likšana.
Sēdēdams uz lubojamā soliņa, urbdams caurumus un dzīdams tapas, Tenis pirmo reizi aiz prieka iedziedājās:
Klipu klapu, kaimiņ Mika, Ar tām koka karotēm. Atved savu līgaviņu Zaļā skuju būdelē.
Sirdi spieda tikai viena rūpe: aroda pratēji biedēja, ka zaļā kokā dzītas tapas pēc izkalšanas krītot ārā. Ko tur Tenis varēja līdzēt? Kad izkaltis — jāuzmana. Vai nu īsti tik traki būs.
Drīz vien pienāca diena, kad pirts rovē varēja ienest uguni. Kad lāvas puse bija iesilusi, Tenis aiztaisīja dūmu lūku un ar tēsli nodzina no baļķiem mizu, kas būvējot bija tīšām atstāta, lai labāk redzamas ieskrāpētās cērtamās iezīmes.
Nu pirts smaržoja pēc svaigiem sveķiem un vasaras. Vienīgā nelaime, ka no griestiem pilēja ūdens — tur kusa griestu šķirbās sabirušais sniegs.
— Ejma pēc niedrēm, — Tenis sacīja. — Citādi vieni griesti siltumu netur.
Nākošā rītā, kas bija apmācies un remdens, viņi devās uz purva malu. Veci ļaudis zināja stāstīt, ka Dziļūdeņa purvā esot arīdzan ezers. Tur vajadzēja būt niedrēm. Niedru jumti bija visam cilvēka mūžam. Ne tur peles taisīja midzeņus, ne zvirbuļi perēkļus, ne indīgi kukaiņi dējās. Vienīgi kazas nevarot turēt. Tās kāpjot uz jumta un ar kājām sabakstot klājumu.
Tenis sprieda, ka uz jumta kazas netiks, ja piedarba vai gubeņa stūrī jumtu pārāk tuvu zemei nenolaidīs.
Par niedru meklēšanu Tenis bija domājis visu rudeni. Neiznāca laika. Steidzās dzīt baļķus.
— Varbūt tu paliec sētā,—-Tenis ieminējās Saucei. — Tur jāiet vērīgi. Akači visu ziemu dvašo.
— Kas tevi vilks ārā, ja tu iestigsi? —— Sauce atbildēja.
Sākotnēji pa mežu, kur auga lieli koki, viņi brida bez bēdu.
Iešana ar lubu sliecēm nu veicās gluži labi. Te bija arī lieli piepur- va klajumi — vecas pļavas, kur laikam zāle tik liela, ka jauniem kociņiem neļāva iesakņoties. Vietām gari zāles stiebri rēgojās ārā no dziļā sniega. Tās nebija niedres.