Pēkšņi viņi nokļuva pie vaļējas ūdens lāmas. Apkārtējie krūmu zari bija apsarmojuši.
— Re, kā Dziļūdens elpo, — Tenis sacīja.
— Diez cik te miroņu kaulu guļ? — Sauce sprieda.
— To es arīdzan nezinu, — Tenis atbildēja.
Tālāk viņi šļūca daudz uzmanīgāk. Lubas, protams, tādus gājējus nesa daudz vieglāk nekā parastus bridējus, bet ko varēja zināt no tāda purva, kas ziemas spelgoņā izverd nesasalušu ūdeni.
Pēkšņi lielā purva pusē viņi ievēroja augstus kokus. Tur vajadzēja būt cietzemei.
Viņi bija tikuši gandrīz līdz lielkoku saliņai, kad Sauce iesaucās:
— Teni, neej! Tev pēdās ūdens!
Tenis bīstamo vietu bija jau pārvarējis. Izlēca krastā. Sauce brīdi šaubījās. Tad ar slotu aizslaucīja ciet mitrās sliedes un gāja vīram pa pēdām. Kad bija pārgājusi, pēdās atkal parādījās mitrums.
— Pa šito vietu atpakaļ vairs neiesim, — Sauce paziņoja.
Saliņā auga viena gauži liela egle. Tenis uzrausās tās pašā galotnē. Ilgi vērās uz visām pusēm.
— Ko tu redzi? — kliedza Sauce.
— Klusu! — Tenis bargi sacīja un ar steigu kāpa lejup.
— Kas tur bija? — Sauce izbijusies vaicāja.
— Nezinu, vai tev sacīt, — Tenis čukstēja.
— Saki! — Sauce skubināja. — Citādi man būs pašai jākāpj eglē.
— Nē. Eglē gan tu nekāp. Tas var nākt par ļaunu Dāvim. Tur pusjūdzi tālāk viņā krastā ir kalns. Aiz tā kalna… Ceru, ka man acis nemežģījās….
— Lāči? — Sauce minēja.
— Nē. Kaut kas trakāks.
— Briežu pulks? Runā, Teni!
— Māju jumti.
— Māju jumti?
— Tādi kā dūmi arīdzan, — Tenis vēstīja.
— Cilvēku nebija?
— Nemanīju.
— Tā sēta tad mums tuvāk nekā Ķeveri, — Sauce sacīja.
— Tuvāk, — Tenis piekrita. — Vienu vācu jūdzi. Desmit tūkstoš soļu. Kā pusceļš līdz baznīcai.
— Tu gan labi rēķini, — Sauce uzslavēja. — Tikai iešanai nav ceļa, dziļūdens priekšā. Bez lubām pāri netikt.
—-Viņā galā purvs gandrīz saiet kopā ar mežu tajā vietā, kur lielais egļu kalns, — Tenis vēstīja. — Pa vidu dziļa sprauga.
— Tēvs teica, ka viņā pusē kalnam esot bebru slīkšņa. Bebri upi noslodzījuši ar kokiem.
Tā viņi kādu laiku sprieda, jaunās vēsts satraukti, tad Sauce vaicāja:
— Ezeru un niedres nemanīji?
— Kā nu ne? — Tenis attrauca. — Esam garām pagājuši. Lūk, tajā meža ielokā guļ ezers, niedrām apaudzis. Tur niedru ir vesels klājiens.
Nokļuvuši slīkšņas malā, viņi kādu brīdi slēpoja pa cietu zemi, kur auga lieli koki. Tā bija gara pussala, kas iestiepās aizaugušajā dūņeklī. Tikuši mežam cauri, viņi apstājās niedrāja malā.
Tur Tenis vēlreiz uzkāpa eglē. Kad nokāpa, teica:
— Niedru pietiks visu māju jumtiem un vēl purva malas siena kaudzēm.
Tad viņš izņēma no kules auklu. Piesēja savu kreiso roku pie Sauces kreisās rokas.
— Vecāmāte pieteica būt prātīgiem, — viņš paskaidroja.
Uz lubām šļūkdami, viņi apstaigāja visu ezeru. Pāri tam gāja zaķu un lapsu pēdas. Neviens lielāks zvērs savas zīmes nebija atstājis. Pret meža ieloku, kur ezers, acīmredzot, bija seklāks, purva malas pļavas stūrī niedru audze šķita vairākas pūravietas liela. Nelaime tikai tā, ka sniegs dziļš. Puse no niedru garuma atradās zem sniega. Turklāt lubeniekiem līdzi nebija izkapšu, tikai naži.
Sagriezuši divas nastas, viņi tās apsaitēja ar auklām, uzkrāva mugurā un devās uz mājām.
Ceļa pētīšanas nolūkā viņi todien vēlreiz aizgāja līdz ezeram.
Kad pirtiņas ārējā būve bija pabeigta, iekšā sēžu celmi aptēsti un nogludināti, ierīkotas lāvas un ielikta šķeltu koku grīda, tajā ieiet bija gaužām tīkami.
Arī no ārpuses mājiņai nebija nekādas vainas. Jumts dzeltens kā no vaska, durvis baltas, sienas staltas. Vienīgi ārpusē baļķiem mizas nodzīt varēs pavasarī, kad uznāks siltums.
— Zini, Teni, — kādu vakaru, jaunajā miteklī guļot, ierunājās Sauce. — Man liekas, ka tur purva salas mājās mīt Vilkatis.
— Tas var gadīties, — Tenis piekrita.
— Vai tev nav baile?
— Nav. Viņa suns jau mūs apciemoja.
— Tu domā, ka tas bija Vilkača vilks?
— Tur nav ko domāt, — Tenis attrauca. — Tā tas ir.
-— Viņš var arīdzan mūs nomaitāt, — Sauce sprieda.
—-Nemaitās,—Tenis droši apgalvoja.—Vecā Zāļu Made, kuru kungi nokāva, skaidri teikusi, ka labus cilvēkus Vilkačs neaiztiek.
— Vai tu domā, ka esi labs?
— Varbūt neesmu īsti labs. Toties par tevi skaidri zinu, ka esi laba. Tevis dēļ Vilkača arīdzan mani pažēlos. Viņš var sākt dusmot tad, ja sāksim par viņu stāstīt ļaudīm. Viņš grib slēpties. Felsbergs vairākkārt taujāja, vai es baidos no Vilkača. Kungs zin, ka te tuvumā Vilkača perēklis, tāpēc lika līdumu plēst pie Dziļ- ūdeņa. Kungs grib Vilkača biedu mazināt. Mums labāk, ja bieds paliek. Uztaisīsim paši te trīs arklu zemi un dzīvosim kā kungi. Ne karakalpi, ne siriķi mūs nesadzīs.
Dienas kļuva arvien garākas. Saule kāpa augstāk. Sniegs sasēdās un tapa zilgans.
Tenis un Sauce atkal grieza baļķus. Šoreiz tos darināja pēc dzīvojamās istabas mēriem. Katram baļķim abos galos ar ogli uzvilka pazīšanas zīmes, lai vēlāk lielajā baļķu lērumā tie nesajuktu. No tievgaliem grieza baļķus klētiņai un gubenim. Katru dienu sagrieztos baļķus Tenis skaitīja, uzvilkdams ar ogli tādu vai citu baļķa zīmi uz attiecīgas lubas, lai vēlāk neaizmirstos. Lubas ar sadarināto koku zīmēm krājās skuju būdas kaktā.
Tuvējā mežā pietrūka slaidu egļu jumta spārēm. Tām derēja tikai slaikas pusaugu egles.