Kad sniegs kļuva seklāks, viņi aizbrida līdz Vilkavotam. Aiz tā slējās biezs trīsdesmitgadīgs jaunmežs, kurā spāru egles stāvēja cita pie citas kā nomērītas.
Baļķu darināšana veicās ātri, jo līdumnieki galotnes atstāja neapstrādātas. Te tās nevienam netraucēja. Dažās dienās viņi sacirta vajadzīgos spāru kokus rijai un istabai. Citām ēkām tik slaiku stumbru nevajadzēja.
Grūtāk gāja ar kārtiņu meklēšanu. Nācās vien iet uz Melno lauku jaunmežu. Pīlādžkokus, kas auga zem eglēm ap Vilkavotu, negribējās cirst, jo pīlādžu ogas bada gados daudzus bija glābušas no nāves.
Arī šobrīd Saucei, par ogām iedomājot, siekalas saskrēja mutē. Rieksti, kaltētie āboli un ogas bija apēstas. Palicis tikai drusciņš miltu un putraimu. Pavalgam vēl dažas karotes tauku un sažāvēta jēra ciska. Sauce neatzinās Tenim, ka pa klusam kožļā skujas un piebriedušos bērzu pumpurus. Reiz sāka sūkāt bērza gremzdus, ko saule jau bija atkausējusi. Tenis, to redzot, tapa domīgs.
Nākošā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi un sniegu sedza stipra sērsna, Tenis ar roves akmeni grozā un ar cirvi padusē teciņiem vien aizrikšoja uz Niedru ezeriņu. Viņš bija dzirdējis, ka pavasara uzplūdu laikā zem ledus slāpstot zivis. Ja tādā laikā izcērtot ledū āliņģi, zivis pašas lektin lecot no ūdens.
Tur, kur viņi ziemā, baiļu pārņemti, bija gājuši, auklā sasējušies, tagad Tenis gāja viens un bez lubām. Mežā gan drošības dēļ nocirta kārtiņu, pie kuras pieturēties, ja gadījumā ielūztu ledū. Bet izrādījās, ka sasalušais sniegs ir stingrs. Cērtamā āliņģa vietā ledus arīdzan izrādījās vismaz puspēdu biezs.
Zivis tiešām bija slāpušas. Kad viņš izcirta āliņģi un no tā izcēla sabirušos ledus gabalus, pie āliņģa malas parādījās pirmā rauda. Tik nespēcīga, ka reizēm peldēja uz sāniem, reizēm uz muguras.
Pēc brīža sāka nākt citas zivis, plātīja žaunas un bāza degunus ārā no ūdens. Drīz viss āliņģis bija pilns ar zivju mugurām. Tenis ar roku tās ķēra un meta uz ledus. Tad ielika akmeni grozā un ielaida grozu āliņģī. Pirmajā cēlumā tika vai pusgrozs ar zivīm. Sajutušas svaiga gaisa pieplūdumu, zivis nāca un nāca. Tenis atkal un atkal gremdēja un cēla grozus. Bēra lomu uz sniega līdz attapās, ka nu jau tikusi vesela muca raudu, asaru un līdaku. Viņi divatā ar Sauci visas tās nejaudās apēst.
Sagrābis pilnu grozu, Tenis steidzās mājup. Nokusis un nosvīdis ieklupa būdā, kur Sauce vārīja kārtējo lieso klučku putru. Ieraudzījusi pilnu grozu ar raženām zivīm, sieva uz brīdi zaudēja valodu.
— Kur bērt? — Tenis prasīja.
— Ber ārā, sniegā, — Sauce pamācīja.
— Dod maisu un nāc līdzi! — Tenis rīkoja.
— Kur tās dabūji? — sieva beidzot attapās jautāt.
— No ezera pasmēlu.
— Tu biji uz ezera? Viens? Bez lubām?
-— Nāc žigli, kamēr lapsa nepielavās. Es veselu maisu izbēru uz ledus! — Tenis skubināja.
Kad viņi piegāja pie āliņģa, tur joprojām pulcējās slāpstošās zivis. Tenis pagājās tālāk gar ezera krastu un izcirta vēl vienu caurumu ledū. Arī tur drīz vien saradās slāpstošās zivis un, strauji kustinādamas žaunas, elpoja gaisa svaigumu.
Daļa izvilkto zivju vairs nekustējās, bija sasalušas.
Tā gluži negaidot bija pienākušas zivju dienas. Lielo lomu sabēra muciņā. Muciņu apraka sniegā zirga mītnes ēnā. Vienu grozu lūkoja izlietot tūlīt. Cepa, vārīja un kūpināja.
Tas bija īsts svētku mielasts. Saulīte arīdzan iegriezusies pavasarī. Dienas kļuva garākas par nakti.
Jaunajiem līdumniekiem tapa varen priecīgs prāts. "Lielā diena klāt!" sirds gavilēja.
No savestajiem baļķiem nokusa sniegs. Pelēkbrūnie stumbri saulē sasila. Sākās mizu lobīšana un tēšana. Pelēcīgie stumbri, līdumnieku tēsekļu skubināti, nometa savas pieticīgās drānas un atmirdzēja dzeltenīgi balti un koši.
Kad divpadsmit sienas baļķiem miza bija drāzta, tos ar bomjiem apgrieza otrādi un turpināja tēst no otras puses. Tā sienu pēc sienas.
Pateicoties zivju lomam, viņi varēja mežā uzturēties divpadsmit dienas ilgāk un nomizot visus baļķus, v
Saule kāpa arvien augstāk. Dienas beigās nomizoto baļķu sānos jau bija vērojamas kaltuma plaisas. Sniegs plaka acīm redzami. Purvs pārplūda. Nāca pavasaris. Pēdējais laiks atgriezties Ķeveros.
Mucas dibenā palikušās zivis Sauce iztīrīja, sasālīja un ielika ādas tarbā. Tarbu Tenis iesēja savā muguras maisā, kopā ar tukšām cibām un ķērni. Tad viņi rīta agrumā, kamēr sniegā turējās sērsna, devās uz Ķeveriem. Tērces bija pārplūdušas. Rīta salums tomēr ļāva gājējiem tikt tām pāri bez kāju mērcēšanas.
Ķeveros ļaudis viņus saņēma ar gavilēm.
Līze spieda Teni un vedeklu sev pie krūtīm un čukstēja:
— Baidījos! Baidījos! Mani mīļie!
Barbara, kurai bija četras meitas un četri dēli, par savu Sauci tik daudz nebēdāja. Arī vecā Zane klusēja. Toties Grieta bija mutīga kā ik reizi.
— Ak tad vilki nenorēja? — viņa jautāja ar smaidu. — Te jau citi teica, ka sen abi vilku vēderos. Lielais Vilkačs neļaušot traucēt mieru.
Par atbildi Tenis lika galdā zivju tarbu.
— Mēs sametāmies draugos ar Ūdeņu Veci, kas mīt tuvējā ezerā. Viņš atsūtīja jums labas dienas.
Gan Sauces brāļi, gan kalpu puiši skatījās uz Teni un Sauci kā uz brīnumdariem.
Jaunie līdumnieki stāstīja, kā mizojuši baļķus, kā uzklājuši jumtu pirtiņai, kā cirtuši kārtiņas, kā ķēruši zivis.
— Daigas cirst ij es vēl varētu, — to dzirdot, sprieda vecāmāte Zane. —• Kaut gan vieglāk pīt no klūgām murdus zivju ķērumam. Ja ne citu — palīdzēšu guni pieskatīt. Tenim, Saucei un Līzei jau pasūtīju jaunas izkaptis un grābekļus. Arīdzan līduma arkls — beblis man padomā. Tev, Teni, jārūpē darba rīki ne tikai sevim, arīdzan algādžiem. Es zinu, kā jārīko darbi lielā sētā. Katram jāzin sava gaita.