— Vai vilki patiesi nenāca? — brīnījās Grieta.
— Nāca, — teica Tenis.
— Bail nebija?
— Drusku sabaidījos, — Tenis atzinās.
Ne to, ka vilks tupējis uz zirga muguras, ne to, ka meža salas tālumā aiz kailām alkšņu krūmu galotnēm Tenis pamanījis māju jumtus, lūkodamies no purva saliņas egles gala, viņi nebilda ne vārda. Arī par e/;era niedru bagātību klusēja. Vai vajadzīgi lieki skauģi viņu veiksmei? Ja ziņa par līdumnieku sētas un tīruma tapšanu nenonāks zviedru rakstvežu ausīs, spēkā paliks kunga solījums desmit gadus ne ar nodevām, ne ar klaušām jauno sētu neapgrūtināt.
13.Vilkača zīmes
No Keveriem šķiršanās iznāca varen sirsnīga. Katrs saimes ļaužs dzīrās ko uzdāvāt Vilkaču sila gājējiem. Gata māte Sūre dāvāja villaini, Gata tēvs — paštaisītus zābakus. Par Dāvja darināto spīļarklu čaci un celmu arklu — bebli Zane bija drusku maksājusi naudā, bet arī tā bija vairāk dāvana nekā pirkums.
Dāvājuma sanāca tik daudz, ka Zane baiļojās, vai zirgs pa- vilkšot tādu krāvumu. Vēl jau rijas kaktā glabājās vecās lietas no Gaiķu laikiem.
— Tās tur var stāvēt, līdz Tenis uzcirtis riju un istabu, — Bērtulis mierināja.
Grietai par to tūlīt bija sakāmais.
— Tu, saimniek, neesi Tenim un Līzei neko dāvājis. Ar meitas devumu itoreiz vairam nav gana.
— Liec tu mierā Bērtuli! — Dāvis viņu apsauca. — Padoms vien, ko Bērtulis devis, ir apaļa talenta svarā.
Grieta nebija apklusināma.
— A, ko Barbara dos? Ko tavi lielie dēli? Māsai būtu ko piemetuši.
— Es pats sevi došu, iešu līdzi palīgos, — piedāvājās Miks.
— Patiesi? — Tenis priecājās. — Nāksi?
— Ja tu un Sauce būs ar mani mierā, — Miks atbildēja.
Sauce jau bija Tenim stāstījusi, ka tēvs izlēmis Ķeverus atstāt
vecākajam dēlam Kristam. Ja nespēs ar to saprasties, tad pēc vecu vecās paražas — jaunākajam dēlam, mazajam Gustam, kas ij cūkas vēl neganīja.
Tenis piecēlās un sniedza Mikam roku. Viņš vairākkārt bija iedomājis, ka mežā derētu vēl kāds prātīgs vīrišķis, kas prastu baļķus dobt un pakšus cirst. Rudenī, kad pēc vecāsmātes nodoma riju un istabu celt aicināmi algādži, Miks gaužām labi noderētu darbu pieskatīšanai, jo tas bija puisis ar labu galvu kā tēvam un veiklām rokām.
Ar Miku Tenis vislabāk sapratās, jo abi bija līdzīgu domu pārņemti. Prātoja gudras lietas, par ko citi nemēdza spriest. Kālab dažas zvaigznes griežas citādi nekā viss debesu jums? Kāpēc saule tik karsti spīd, bet nesadeg? Vai patiesi pasaule tāda pastāv no laika gala un nekad nebeigsies? Kāpēc sasalis ūdens pārplēš stipru mucu? Kāpēc pavasaros bērza sulas tek pa koku uz augšu?
Neko jau viņi neprata atbildēt, bet brīnējās, kāpēc par tādām lietām citi nebrīnās.
Arī Sauce ar Miku draudzējās labāk nekā ar Kristapu un Tinci.
Par Miku Tenis bija izdomājis vēl tālāk. Viņam kā saim- niekdēlam, kam mantojumā nepaliek tēva sēta, jādomā par citu tīrumu ierīkošanu un citas sētas celšanu. Kālab gan pēc dažiem gadiem, kad būs nolūkojis sievu, viņam nekļūt tepat Vilkaču silā par līdumnieku? Tādu sābri sev Tenis vēlēties vēlējās.
Agrā rītā ceļā devās divi smagi piekrauti vezumi ar mantām. Cilvēki gāja kājām. Arīdzan Zane solījās visu ceļu nosoļot. Kad Tenis gribēja viņu iesēdināt ragavās uz miežu maisa, viņa tikai atvēdinājās ar rokām:
— Ujā, dēls! Man vežmā galva reibst. Uz jaunajiem Lielleima- ņiem kājas pašas nestin nes.
Ja neskaita zirgu ielūšanu ledū, braucot pāri applūdušajām tērcēm un varen grūto stīvēšanos, kamēr divās vietās dabūja vezumus nost no piesaulē nokusušajām nokalnēm, ceļu veikt izdevās gluži labi.
Ieraudzījuši dzelteni notēstos baļķus pie Vilkavota, jaunie mītnieki saprata, ka līdumnieka miteklis vairs nav tālu. Tomēr bija jāpārbrauc vēl trīs pastāvi uzkalni līdz priekšā starp dižmeža eglēm pavīdēja izcirtums, zaru būda, lubu jumts zirgam un beidzot strautiņa malā zeltaini mirdzoša pirtiņa.
— Ai, bērni, bērni! — Zane atelsdamās sacīja. — Dieva darbus darāt! Kač nu man no pleciem Dieviņš noņemtu desmit gadu gājumu, tad es varētu jums pa īstenam palīdzēt.
Tās pašas dienas pēcpusdienā, kamēr sievietes nolika pie vietas rīkus, vistu grozu un citas mantas, vīrieši ar abiem zirgiem devās uz Vilkavotu pēc spāru kokiem. Vienam vezumam bija baļķu ragaviņas un atbalsta kūleņi. Tur varēja reizē uzkraut divus baļķus. Ar otrām ragavām tievgals vilkās pa zemi, tālab vairāk par vienu siet nevarēja.
Darbi vedās ātri, jo baļķu cēlāji bija trīs spēka vīri: Tenis, Miks un Krists. Pēdējo Bērtulis bija sūtījis līdzi, lai būtu, kas atdzen atpakaļ zirgu un pie reizes ielāgo ceļu uz līdumnieku sētu.
Kad satumsa, mežā bija palikuši tikai septiņi spāru koki.
No egļu skujām, sūnām un siena tika sataisītas cisas visiem jaunajiem līdumnieku sētas iemītniekiem.
Zane izvēlējās guļu pirtiņā, kur gulēja arīdzan Tenis un Sauce. Miks, Krists un Līze, kas bija pieraduši būt kopā Ķeveru lielajā saimes istabā, apmetās skuju teltī. Miks ar Kristu izvēlējās guļvietu Sauces un Teņa vietā, Līze — uz sūnu cisām pretī rovim.
Vakariņas visi ēda pirtī lāvas rājumā pie jaunā galda vaska sveču gaismā.
Abas durvis un gaismas lūka stāvēja vaļā, jo izkurinātas bija abas krāsnis. Pie griestiem tāda spelte, ka pērties varēja, bet Zane neļāva dūmu lūku turēt vaļā. Baidījās no pārlieku liela caurvēja. Viņa nejutās īsti vesela.