— Man tāds kā drebulis no lielās iešanas, — viņa sūdzējās. — Pie Bērtuļa dzīvodama, izlutusi, ka ij kārtīgi paiet nevlžāju.
— Tu, Sauce, neņem galvā! — Tenis jokoja. — Vecaimātei uz rīkošanu ir nags. Kad šķīlu guni, šī stāv aiz muguras un māca: "Nepareizi piepi turi. Izčurini dobīti, tad dzirkstele neleks garām."
— Žēlo vecmāmiņu! — Sauce Teni apsauca. — Viņu visu mūžu neviens nav žēlojis.
— Mani arīdzan neviens nežēloja, kamēr tu neuzradies, — Tenis izbeidza sarunu ar joku.
Krists savā vezumā slepeni bija ielicis mazo muciņu ar alu un divas paša dobtas alus krūzes. Nu viņš lika savas dāvanas galdā.
Visi dzēra slavēdami. Vienīgi Sauce tikai pagaršoja.
— Pareizi, meit! — Zane uzlielīja. — Lai bērns nepiedzimst par plencku.
Kad alus krūzes bija iztukšotas, Sauce uzsāka dziesmu:
Neraud' gauži, sila egle, Ne es tevi skaliem cirtu: Cērt' pirtiņas pamatam, Daiļu dziesmu klausīties.
Dziesmu tūlīt pārķēra Krists un Miks, pagriezdami pa savai vīzei. Lai pakaitinātu māsiņu, dziedāja, uz Teni ar pirkstiem bakstīdami:
Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.
Tādus vārdus labprāt dziedāja visi. Vienīgi Zane viducī apklusa. Nākošais pants vērsās tieši pret Sauci.
Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas: Mātes meitas laiskas bija — Tup uz vāļās aizkrāsnē.
—Ujā! Ujā!—iesaucās Zane. —Nu jau dzied galīgi greizi. Kur tu, Krist, redzi laisku? Neba maize pati nāca bagātā vietiņā…
— Ai, Teni! Ai, Teni! — smiedams sauca Krists. — Ja vīramāte un vecāmāte uz vienu roku ar vedeklu, tad vīram dzīves te nebūs. Turies, bāliņ!
Tenis un Sauce līksmi smaidīja. Toties Miks, reibuma iedrošināts, steidzās brāli atbalstīt:
— Es jau matīju, ka Tenim te gals klāt, tāpēc nācu palīgos.
— Pareizi! — Krists uzslavēja. — Tu visas trīs uzpasē, lai Tenim ādu nenovelk. īpaši to, kas klusē. Zini, ka klusie ūdeņi dziļi.
— Zinu, zinu, — Miks attrauca un sasmaidījās ar Līzi. Krists patiešām prata radīt jautrību un priecīgu prātu. Kāpēc gan lai viņš nebūtu jautrs, ja redzēja, ka brālis Ķeveru dēļ ar viņu ķīviņu nesāks, ja jau nolēmis mežā ievingrināties līdumnieka pūliņos.
Kad bija nodziedātas vēl dažas līdumnieku dziesmas un izdzerti otrie alus kausi, Tenis sprūdīja muciņu ciet un iznesa ārā.
— To dzersim, kad būs ielikti pamati rijai, kūtij, istabai ir klētij.
— Ai, ai, cik ļauni! — Krists bēdāja. — Es tad nebūšu klāt. Žēl, žēl.
— Mums arīdzan žēl, — Līze atzinās. — Tu proti prieku nest.
— Nebēdā! — Krists attrauca. — Norīkošu savā vietā brāli. Dzirdi, Mik? Rūpējies, lai Līze nav bēdīga. Lai nesametas uz vienu roku ar tiem citiem sieviešiem, tad Tenim gals klāt.
Kad pirmās svinības līdumnieku pirtiņā izskanēja un katrs bija atradis vietu savās cisās, Sauce teica Tenim:
— Mūsu mājas slepus ir apmeklējis Vilkatis.
— Kā tu zini?
— Redzi, — viņa teica un iedeva Tenim vīstokli.
Tenis paņēma un atvēra to. Iekšā bija sudraba nauda divu dālderu cenā.
— Tā ir poļu nauda, — viņš sacīja. — Kā tu to dabūji?
— Vilkatis samaksājis par cirvi. Teitan bija nolikti trīs ciri. Palikuši tikai divi. Trešā vietā, skaties, lubas gals ar ogles uzvilktu rakstu.
Uz lubas nebija uzzīmētas Vilkača burvestības. Atveidots cirvis ar visu kātu.
— Par ciri tā ir liela maksa, — Tenis sacīja. — Pērnruden tirgā par ciri prasīja pieci zloti. Te ir vienpadsmit. Vai tu to saproti?
— Saprotu, — Sauce atbildēja.
— Ko tu saprati?
— Sapratu, ka Vilkatis mums draudzīgs.
— Ko vēl?
— Viņš nav bijis rudens tirgā.
— Ko vēl?
— Viņš no mums nebaidās.
— Pats galvenais, sieviņ, — Tenis sacīja, — ir tas, ka viņš netaisās mūs dzīt ārā no meža. Mums jāgādā, lai par viņa zīmēm neviens svešs neuzzina.
— Tāpēc, Teni, es tev tikai tagad klusi pasacīju. Vai tev nav prātīga sieva?
— Visprātīgākais tomēr esmu es, jo pratu tevi tik prātīgu atrast un apņēmu par sievu,— Tenis attrauca.
— Tu smirdi pēc alus, — Sauce pavēstīja.
— Tu smaržo pēc vasaras, — Tenis sacīja un tiecās viņu glāstīt.
— Rāmāk, — Sauce aprāja. — Vecāmāte dzirdēs.
— Lai dzird, — Tenis attrauca.
Otrā dienā no rīta Tenis ar Miku saveda mājās atlikušās spāres. Vakarpusē devās uz ezermalu kārtis lūkot un ielika ezerā murdu. Kad kāršu koki izbeidzās, pārlūkoja murdu. Iekšā kūlās divas palielas līdakas.
Zivis uzvēra zarā un nesa mājup.
Alksnājā skanēja cirvja cirtieni. Tur strādāja Sauce un Līze. Uz alkšņu čupas sēdēja Zane un rīkoja:
— Cērt tuvāk pie zemes. Tagad grūši. Vēlāk arsi svilpodams. Kā tu miežu vezumu dabūsi mājā, ja ragutas ķersies aiz celma. Līdums jāgāž kārtīgi.
Tenis parādīja sievietēm zaru ar uzvērtām zivīm.
— Ūja, kādi ūdens bubuļi givti! — Zane izsaucās.
— Vai tu vairs neesi savārgusi? — Tenis jautāja.
— Vai tad es biju vārga? — Zane brīnējās.
Vakaram iznāca garda zivju zupa. Uz pavasari ar ēšanu visiem zemniekiem bija trūcīgi. Rudenī kauto cūku gaļa jau bija apēsta. Govis aizcietējušas uz teļu gaidām. Vienīgi vistas dūšīgi dēja.
Diemžēl mežā atvesta bija tikai viena govs. Sauces pūra raibaļa vēl barojās Ķeveru kūtī. Vistas tikai brīdi izlaida no groza. Sauce bija gribējusi sapīt tām sētu zirga un govs laidara stūrī, bet Zane rīkoja alkšņus cirst. Toties tagad zivju zupai varēja piešaut divas olas, tādēļ tā iznāca varen garšīga.
—Būtu labāk, māmiņ, vistas paganījusi, nevis mūs rīkojusi, — Līze teica mātei, Mika priekšā nokaunējusies par Zanes vagarisko valodu.
— Viņa deva labus padomus, — Miks aizstāvēja Zani. — Celmi, patiesi, nedrīkst būt gari.