Pamazām viss nokārtojās. Vistām tika savs pītu zedeņu dārzs, Tolei siena redeles blakus Palsai. Naktī tomēr vistas vēl ieslodzīja grozā un grozu iesēja egles zarā, jo baidījās gan no seska, gan caunas, gan no pūces, kas naktīs reizēm svilpa un vaimanāja netālajā eglājā.
Trīs dienas, Zanes norīkoti, visi strādāja pie līduma līšanas. Kārtiņas cērtot, alksnājs jau bija krietni izretināts. Atlika vienīgi celmus paīsināt un nocirst pāri palikušos lielos kokus.
Kad nokusa sniegs un zeme atvilga, sākās sagatavošanas darbi ēku pamatiem. Lai apakšējais baļķis nepūtu, nācās noņemt zemes virskārtu līdz mālam. Uz mālu uzbēruma varēja guldīt pamatu stumbru un vēl apsvaidīt ar māliem no abām pusēm, lai tikai augšējā mala paliktu ārā, tad koki bija pasargāti no puves.
Lai zinātu, ka pamati nolikti taisni, Tenis baļķi ar izcirsto reni apgrieza otrādi un pielēja ar ūdeni. Ja ūdens netecēja ne uz vienu, ne uz otru galu, gulums bija pareizs.
Kamēr vīrieši greba baļķus, grieza pakšus, sievietes cirta līdumu. Lai taupītu sienu zirgam, Zane staigāja ar Toli pa mežu, kamēr uzdūrās pērnā rudeņa brūklenēm. Pati saēdās, kā teica, pa kunga vīzei un atnesa vēl veselu turzu uz mājām.
Sauce salūkoja medu un uztaisīja no ogām veselu ķipi laba dzēriena.
Citu dienu Zane aizgāja līdz purvam. Staignājā, ar koku ceļu taustīdama, aizkļuva līdz bagātīgai pērnā gada dzērveņu vietai:
—Tev, meit, itāda manta gauži vajadzīga, lai bērniņš būtu stiprāks un rāmāks, — Zane sacīja, dodot Saucei dzērveņu vāceli.
Kādu dienu Zane pārnāca mājās pagalam satraukta.
— Tur pa pura malu nelabais ārdās, — viņa pavēstīja. — Milzīgs kurmis rok alas un kokus gāž.
— Grauž kokus? — Tenis vaicāja.
— Negrauž. Izrok apakšā visu zemi, un koks apgāžas, — Zane skaidroja.
— Tas būs bebris, — sprieda Miks.
— Nē, nav bebris, — Zane stīvējās pretī. — Vai tad bebris ietu kā kurmis pa visu pura malu? Neviena egle nav nograuzta. Tas ir pazemes nelabais, pats Vilkačs.
— Kurā vietā tie brīnumi notiek? — Miks bija gatavs tūlīt iet cīnīties kaut vai ar pašu deviņgalvaino pazemes velnu. — Es drošībai paņemšu līdzi raukni, ar ko atkauties, ja man uzklūp.
— Es vairs tur neiešu, — Zane atmeta ar roku.
— Kur tā vieta? — taujāja arī Tenis.
— Tur, kur avota urga ietek kopā ar Ērkšķu gravas strautu purvā, ir kails lāsmenis līdzās muklājam, kurā Volfa zirgs nogrimis.
— Kā tu zini, kur Volfa zirgs nogrima? — Tenis sāka dusmoties. — Vai tu tur biji klāt?
— Pēc viņu stāsta tā iznāk, — Zane skaidroja. — Zirga pēdas gājušas pa gravas viņu krastu.
Neviens agrāk nebija redzējis Zani tik apjukušu un nobijušos.
Visi nolika pie malas citus darbus un devās skatīt pazemes nelabo. Zane viena palika sargāt māju.
Izrādījās, ka vecāmāte bija stāstījusi patiesību. Slīkšņas malā, kur urga un strautiņš ietecēja muklājā, veidojās paliela ūdens lāma, neliels meža ezeriņš. Ielokā ap lāsmeni auga egles. Dažas no tām bija sagāzušās šķībi, citas apgāzušās pavisam ar visām saknēm. Neviens koks nebija grauzts. Zem egļu saknēm dūnekļa malā patiešām rēgojās lielas alas, kurās, ja labi papūlētos, varētu rāpus ielīst cilvēks.
Pats dūnekļa Velns — alu racējs — cilvēkiem nerādījās.
— Jūs varat iet, — teica Miks. — Es palikšu gaidīt. Vai tas ir purva velns vai kāds nezināms zvērs, rokā jādabū.
14»
14.Cīņa ar purva briesmoni
Miks bija izvēlējies pareizo paņēmienu. Zvērs, manīdams cilvēku aiziešanu, brīdi nogaidīja, bet tad droši sāka darboties. Nočabēja otrā krasta krūmi, ar vieglu plukšķi kāds ielaidās ūdenī un peldēja šurp. Virs ūdens slīdēja brūna neliela galva ar baltiem sāņzobiem.
"Nu milzīga žurka, nekas cits," Miks nodomāja. "Jāsit par beigtu, lai neposta mežu un nebaida cilvēkus." Pa to laiku peldošais nezvērs pietuvojās krastam.
Miks sastinga gaidās. Viņš tupēja vienas alas malā tajā vietā, kur trūdu zemes virskārta bija iebrukuši, atklādama alu skatam. Diemžēl lielā žurka nelīda šajā alā, bet pazuda zem ūdens. Alu te bija daudz, no vienas vietas. Ne jau velti egles izgāzušās. Cerības, ka zvērs parādīsies tieši Mika tuvumā, gaužām mazas. Tomēr cits nekas neatlika kā gaidīt. Miks zināja veco mednieku paņēmienu— medījums jāpieradina pie sava tuvuma.
Viņš sēdēja un domāja garu domu. Diezin kad viņam tāpat kā Tenim būs sava sieviņa, kas gaidīs mazulīti. Pirms tam jānotiek tam lielajam brīnumam, ka divi cilvēki izdara to pašu… Salduma pilno, kā dziesmā teikts, sava kumeliņa peldināšanu viņas ezeriņā.
Citam tas padevās viegli. Kā Tenim. Nolūko meitu jau no pusaudzes gadiem un tad apņem par sievu. Nekādu moku. Miks alka pēc ezeriņa, bet neviena meita, ko varētu precēt, nebija padomā. Katrai kāda vaina. Viena nevīžīga, staigā ar netīru priekšautu. Vai tad "vāverīte", kā citi puiši teica, zem tāda priekšauta tīrāka? Otra tumulīga. Darbu darot, neveikla. Kāja vai roka vienmēr kaut kur aizķeras. Cita visādi laba, bet deguns garš kā vārnas knābis un pati tieva kā šķeista. Vēl kāda par resnu.
Trīne jau bija ievērojusi Mika izvēlību, tālab kādu reizi viņu nosauca par princi, kas gaida pelnrušķīti — varen daiļu un ar visiem goda un tikuma ieradumiem.
Mikam bija pētnieka prāts, kas visu centās iepriekš izdomāt. Kā tas būs? Kāda tā būs? Kāpēc daža meita atstāja viņu gluži vienaldzīgu? Cita it kā vilināja un reizē atbaidīja ar kaut ko bīstamu.
Cita izturējās pārlieku lepni, centās puisi izsmiet. Tā, kas bija aicinoša un kairināja puiša prātu, kā ļaudis runāja, jau bija ar citiem puišiem izvārtījusies pa siena šķūņiem. Viņš ar tādu nevarēja sākt, tā būtu sevis apgānīšana. Grūta lieta tā precība.