Pagastā bija viens vecpuisis, kurš, laikam tāpat kā Miks, nemācēja sev atrast pienācīgu meitu. Par viņu ļaudis smīkņāja. Miks nevēlējās palikt bez pēcnācējiem vai tapt cilvēkiem par apsmieklu. Joki par vecpuišiem reizēm bija aumaļ nežēlīgi. Tie, kas baudīja sievietes glāstus, ar to jutās daudz pārāki par viņu — nezinātāju.
Tā patiesi bija taisnība. Visa ļaužu dzimta cauri paaudzēm turējās kā uz stipras auklas uzvērta, tāpēc Dieviņš devis tik kairu prieku mūžu koka stumbram. Vecpuišiem tas palika nebaudīts. Vai vēl bēdīgāk — tie to baudīja ar savu cisu maisu, kā dziesmā teikts, apgānīja sevi, grēkoja pret Likteņlēmēja gribu.
Novakara saule apspīdēja dūņeklīgo ezeriņu. Gaisos klaiņoja meža smaržas, no tāluma atplūda bērzu zaru un lapu smārds. Miks aizvēra acis un centās atcerēties, kur un kad tādu smārdu ostījis. Tas saistījās ar to pašu kairo domu par sievieti.
Jā, viņš atcerējās. Un atcerēdamies nosarka.
Tas bija vakar — pirts dienā. Pirti viņi kūra pusdienlaikā, ne vakarā, lai tās iemītniekiem naktī nebūtu par karstu. Sievietes bija nomazgājušās un nāca ārā. Arī Līze. Nāca pa celiņu pretī uz zaru būdu vienā kreklā, basām kājām un rokām, piesārtusi un svaiga. Miku pārņēma mulsums. Viņš neviļus apstājās un ar patiku noraudzījās sievietē. Nezin par ko piepeši sakautrējās.
Līzei Miks arvien bija mīļš un tuvs kā dēla draugs un saim- niekdēls, kam viņa mātes ietekmē jutās tuvāka nekā kalpiem. Pašai nezinot, kāpēc, viņa šajā mirklī kļuva mulsi stāvoša. Mika žēl. Varbūt puiša dziļās nopietnības un vientulības dēļ.
Sieviete saņēma plaukstās puiša galvu, paberzēja viņa ausis ar bērza zaru smaržās mērcētām rokām, jautri pasmaidīja un teica:
— Ej, mīļpuisīt, mazgāties!
Cik tas bija savādi! Neizprotami. Neskaidri un neko nepasākoši. Bet pēc tam, naktī guļot ar Līzi divatā zaru būdā, likās citādi. Miegs kļuva trauslāks, prātu māca kauns par savām iedomām…
Kas tās bija par iedomām? Vai maz pat domās drīkstēja to atļauties? Domas jau arī nebija drošas. Līze bija viņa jaunākā drauga māte, savāda tvīkuma pilna sieviete ar tvirtiem locekļiem, tīkamu vaigu, maiga un klusa. Viņas balss vienādi skanēja klusi sidrabaini kā aicinošs zvaniņš…
Pēkšņi Miks atrāvās no mocošajām domām, jo izdzirda klusus, čabošus soļus un uzmanīgu urķēšanos sev aiz muguras. Roka stingrāk satvēra īsās krūmu izkapts kātu.
Tā bija gaidītā lielā žurka ar pieckārt lielākiem zobiem par suņa ilkņiem. Kā apgriezties, lai zvēru neaiztramdītu? Un ja nu tas metas virsū no muguras?
Domās nogrimis viņš jutās gluži kā miega pārņemts. Nu pēkšņi iztraucēts un nobijies. Ausīs vēl skanēja Zanes vārdi: "Pats nelabais! Pats Vilkačs!"
Ja nu pēkšņi lielā žurka būs pārvērtusies vilkā vai cilvēkā?
Miks lēni, lēni grieza galvu, ka pati modrākā acs nepamanītu kustību.
Jā, tas bija gaidītais, tikai daudz lielāks nekā pēc galvas lieluma varēja spriest. Šoreiz galva nebija redzama, tā bija noliekta. Toties rumpis trīs suņu resnumā.
Miks uzmanīgi pieslējās kājās un paspēra vienu soli, kad otrā krastā atskanēja brīdinošs pīkstiens, zvēra galva aši pašāvās uz augšu. Tūlīt sekoja viņa straujš lēciens ūdenī.
Arī Miks paguva lēkt un vēzēt ar raukni. Ierocis iecirtās zvēra sānos, kad tam priekšgals jau bija ūdenī. Plakanā plikā aste ar negantu spēku sitās pret dūnekļa malu, ka dubļi vien pašķīda pa gaisu, pieķepēdami Mikam acis.
Zvērs rāvās uz priekšu kā jau nelabais. Puisis tomēr neatlaida raukņa kātu, tāpēc tika ierauts dūneklē nelabajam līdzi zem ūdens. Uz mirkli pazibēja doma, ka tas ir pats ezera velns, kas ievilks viņu savā miteklī. Varētu jau palaist raukņa kātu, bet tad darbarīks pagalam.
Aizvēris acis un sakniebis lūpas, Miks turējās pretī mēmajai ūdens raganai, kura, kā zināms, atņem slīcējam saprašanu, pēc tam dzīvību. Pēc brītiņa vilkšana dziļumā tapa vārgāka, līdz apstājās pavisam. Miks nebija liels peldētājs, bet airēties prata. Viņš ar kreiso roku ķepurojās uz augšu, labajā joprojām turēdams raukņa kātu. No ūdens šļaksta un gaisa trūkuma ausis džinkstēja.
Miks uz mirkli atvēra acis. Ūdens izskatījās dzeltens kā alus. Pa vidām peldēja dūņu plēksnītes. Beidzot puiša galva iznāca no dūņainās žļurgas.
Ari zvērs acīmredzot bija nolēmis labāk nākt saules gaismā nekā kulties pa dūņām. Viņa galva gan joprojām nebija redzama, tikai brūnie garie sari uz platās muguras.
Miks pakustināja raukni. Par atbildi atkal nomutuļoja ūdens no zvēra platās astes vēziena, un rauknis tikko neizslīdēja no rokas.
Pretējā krastā gluži kā cilvēks, divās kājās pacēlies, tupēja otrs zvērs, lūkodamies šurp, un pa reizei kaut ko kliedza.
Mikam viss notiekošais šķita kā ļauns murgs. Saelpojies svaiga gaisa un izšņaukājis no deguna tur sarauto ūdeni, viņš sāka justies drošāk.
Savainotais zvērs arīdzan izbāza galvu no ūdens un elpoja, bet gaužām vārgi, tāpēc Miks vēlreiz parāva raukni. Galva iegrima ūdenī, bet aste vairs nevēzēja.
Miks nesaprata, ko iesākt. Pie katras kustības ledus aukstais ūdens ieplūda zem drēbēm un saldēja locekļus. Noturēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk.
Lāmas purva krasts bija tuvāk, bet arīdzan mežmalas krasts nebija tālu — apiņu kārtiņas garumā. Miks airējās turp. Sadurtais zvērs reizēm pretojās, brīžiem brīvi ļāvās vilkšanai. Aizpeldējis dūnekļa malā, Miks lūkoja ar kājām sataustīt lāmai dibenu. Diemžēl stingra pamata nebija, tikai mīksta dūņa kā biezputra jaucās ap pastalām.