Pie stiebriem un egļu sakņu galiem turēdamies, Miks kārpījās gar malu, meklēdams kājām pamatu līdz pēkšņi medījums atdzīvojās un lūkoja iesprukt vienā no zemūdens alām. Miks atkal dabūja krietni papūlēties līdz izvilka zvēru atpakaļ brīvā ūdenī.
Roku pirksti no aukstuma kļuva arvien tuimāki. Modās bažas, ka ilgi nevarēs noturēt raukņa kātu, tāpēc viņš sabrucināja kādas lielās alas ieeju, iebrida spraugā un izkūņojās no ūdens.
Diemžēl medījumu izcelt neizdevās. Nagi un pleznainā aste pretojās. Purva krastā joprojām uz divām kājām stāvēja otrs zvērs un šad tad iekliedzās. Beidzot tas metās ūdenī un peldēja šurp.
Miks vilka raukni, bet ne ar visu spēku. Baidījās nolauzt kātu. Ieraudzījis veselo garzobi peldot šurp, sabijās, ka tas var viņam uzbrukt, tāpēc stingri saķēra pusbeigto zvēru aiz glumās astes ar kreiso roku un izcēla to sausumā.
Bija arī pēdējais laiks. Otrs bebris izlīda no alas turpat viņa tiešā tuvumā, piecēlās pakaļkājās un iesvilpās kā laupītājs. Miks pastūma beigto zvēru dzīvajam tuvāk, lēni izvilka no savainotā sāna ieroci un metās virsū draudīgajam svilpotājam. Diemžēl neveiksmīgi. Zvērs pratās ātri pazust alā.
Kad Miks slapjš, nosalis un nomocījies pārradās mājās, saule jau rietēja. Zane, kā parasti, pirts lielajā podā vārīja vakariņām putraimu putru ar aitas gaļas drupaču. Beigās putru atveldzēja ar dažām piejauktām vistas olām.
— Te tavs nelabais, — Miks teica, nomezdams pirtspriekšas skujās medījumu. — Liela žurka ar plakanu asti, nevis pazemes nelabais.
— Bebris, — Zane sacīja pavisam mierīgi. — Tā jau es domāju.
— Tu teici, ka dūnekļa nelabais, — Miks aizrādīja.
— Vai tad viss jāsaka, ko domā? — Zane attrauca un viltīgi pasmaidīja. — Šā vai tā. Varonis tu esi. Bebru givt nav viegli. Tas būs vai četri podi* smags makans. Nu tik jāķeras pie dīrāšanas. Bebra gaļa ir gauži laba.
Ja jau vecā Zane tā teica, kas cits atlika kā iet pēc naža un dīrāt, lai gan viņš bija noguris kā suns un mitrās drēbes pat pēc grūtā nākuma neļāva kaulos atgriezties siltumam. Dīrāt lopus Miks prata labi, kā jau katrs kārtīgs zemnieka dēls, bet šoreiz neveicās. Divās vietās pārgriezās āda. Labi, ka ne akotā, bet pie pleznām. Beigās kļuva tik grūti, ka viņš notupās skujās un atpūtās. Tajā brīdī pienāca Līze, brīdi klusēdama vēroja gan Miku, gan pusdīrāto zvēru, tad teica:
— Tev drēbes slapjas. Tu drebi.
Viņas vēsā roka pieskārās Mika karstajai pierei.
— Tu iekriti ūdenī? — Līze jautāja.
— Tik tikko izkūlos, — Miks atzinās.
— Tev jāpārģērbjas sausās drēbēs, — Līze rīkoja. — Paņemšu Teņa goda kārtu. Nāc pirtī, tur siltāks.
Miks pārģērbās, bet drebulis nerimās.
Pārnāca Tenis un Sauce. Iekūra ārpusē ugunskuru un tā gaismā pabeidza bebra dīrāšanu un ķidāšanu. Zane, protams, neiztika bez rīkošanas.
Pods — apmēram 8 kg.
— Dziedzeri [1] nesamaitājiet! — viņa sacīja. — Tam ir lielkungu smārds. To atdodiet man. Gaļu ieliekait sālsūdenī kopā ar svētiņiem**.
Labi tomēr, ka viens vecāks cilvēks zināja, kā un ko darīt.
— Te būs divdesmit mārciņas labas gaļas, — Zane atzina. — Par tādu medījumu Miks jāgodā.
— Godāsim par Princi Velna uzvarētāju, — teica Tenis.
— Ne tā, — Zane nepiekrita. — Tā būs skaudība.
— Tev nekas nav pa prātam, — Tenis kaitināja vecomāti.
— Nē, dēls, — Zane atbildēja. — Man pa prātam viss, kas labs.
Miks iznāca no pirts ar savām vecajām drānām uz rokas un devās uz skuju būdu.
— Meit, — Zane teica Līzei. — Ej pakaļ, pieskati, ka nesa- vārgst.
Būdā Miks dzīrās vilkt nost Teņa jaunās drēbes, bet Līze pretojās.
— Nemēģini vilkt mugurā slapjās drānas, — Zanes iedrošināta, Līze uzstāja. — Lien ar Teņa drēbēm zem kažoka.
— Nevaru, — Miks purināja galvu. — Sacūkošu.
Līze izņēma no tīnes savu kreklu, apšūtu ar villaini.
— Se, velc manu naktsvalku.
Miks stāvēja un drebinājās.
Līze iemeta pavarda oglēs zarus, lai būtu siltāks.
— Nu, velcies, nestāvi, — viņa lūdza.
— Ne-e-va-a-ru, — Miks runāja, zobus klabinādams.
— Tu no manis kaunies?
Miks klusēja.
— No manis tev nav jākaunas nekādi, — Līze sacīja un vilka nost Teņa svārkus. Pēc tam palīdzēja novilkt bikses. Drudzis puisi tā kratīja, ka viņa kustības vairs nebija sakarīgas. Acis pilnas izbaiļu. Mirkli pavīdēja puiša jaunais tvirtais augums, tad jau Līze pārmeta viņam pār galvu savu lina kreklu ar villaines pārvalku, kas uz roves bija sasilis gluži karsts.
Velkot viņu augumi uz mirkli saskārās, un Līze juta, cik puisis briesmīgi dreb. Tāpēc viņa apņēma puisi rokām un pieplacināja viņa augumam sakarsušo kreklu.
Diemžēl no tā drebuļi kļuva vēl lielāki.
— Lien ātri zem kažoka! — Līze skubināja.
Miks paklausīja. Drudzis viņu tā raustīja, ka kažoksega purinājās.
Līze uzgūlās uz segas malas un apbakstīja ar roku no otras puses.
Drebuļi drusku norima.
"Ak, Dievs!" viņa domāja. "Ja šis jaunais puisis nomirs, es visu mūžu jutīšos vainīga, ka ņēmu viņu mežā līdzi."
— Es atnesīšu krūzi karstas putras, ko nostrebties, — viņa sacīja.
— Negribu, — Miks aši izgrūda.
— Uzviršu deviņvīra tēju? — Līze minēja.
— Ne, ne! — skanēja atbilde.
Viņa brīdi klusēja. Klausījās puiša saraustītos elpas vilcienos.
— Varbūt gribi karstu alu?
Miks neatbildēja.
— Tev netīk, ka es te guļu? — Līze jautāja.
— Tīk, — skanēja atbilde.
Līze gulēja, līdz pašai kļuva vēsi.
— Atnesīšu tev siltu alu, — viņa teica un cēlās.