— Atnes, — Miks piekrita.
Līze apspriedās ar māti.
— Karsts alus var līdzēt, — Zane piekrita. — Ja nelīdz, ej pate klāt, sasildi. Itādās reizēs nekas nav labāks par suņa vai otra cilvēka karstumu.
Kad Līze atgriezās, Miks bija piemidzis, bet līdzko viņa dzīrās ielīst savās cisās, čaboņa puisi pamodināja. Viņš tā satrūkās, ka palēcās pussēdus.
— Guli, princīt, — Līze maigi sacīja.
— Hai! — puisis smagi nopūtās. Pēc brīža skumji sacīja: — Arīdzan tu mani apsmej.
— Mikiņ, mīļais, es to nopietni, ne smieklam, — Līze maigi lūdzās. Pēc brīža piebilda: —Ja man tāds puisis kā tu būtu bijis jaunībā…
Miks klusēja.
— Es atnesu siltu alu, — Līze atgādināja. — Dzersi?
Miks pagriezās, paslējās uz elkoņa. Dzēra lieliem malkiem. Tad sniedza kausu Līzei.
— Tev arīdzan jādzer.
Līze dzēra. Viņai likās, ka ikviens viņas izdzertais malks nāk arī Mikam par labu. Viņi dzēra pārmaiņus, kamēr lielais kauss nāca tukšs.
— Vai taisnība, ka tavi vecie bijuši novada kunigi? — Miks jautāja.
— Tā mana māte stāsta, — Līze atbildēja.
Tad viņa iemeta malku rovī un ielīda savā guļvietā zem ka- žoksegas. Naktis joprojām turējās aukstas. Vēl jau mežā šur tur balinājās sniegs. Tikko viņa taisījās iemigt, Miks dzīrās celties augšā.
— Kur tu? — Līze satraucās.
— Jāiet, — Miks ņurdēja.
— Kur?
Puisis neatbildēja.
— Pagaidi! Neaukstinies! — Līze lūdza. — Pagriezies turpat pret sienu. Tāpat guļot iztecini. Viņā pusē ir tecīte, tur viss aizies.
— Man kauns! — Miks izmocīja.
— Nomet kaunu! — Līze uzstāja. — Ne vienmēr kauns ir vietā.
— Hai! —- puisis smagi nopūtās un cēlās augšā.
"Velna tiepeklis!" Līze nikni nodomāja. "Mokās tāpat kā Tenis mocījās Sauces dēļ, un Sauce mocījās dēļ Teņa."
Kad Miks atgriezās, Līze dzirdēja viņa zobu klaboņu jau pie ieejas. Viņa atminēja mātes pamācību sildīt ar savu miesu, bet arī viņai agrāk nebijis mulsums pret puisi neļāva to tūlīt piedāvāt.
— Mik, es uzmetīšu uguni, — viņa sacīja.
— N-ne, nne! — Miks drebinājās.
— Kā tu sasildīsies?
— N-ne, nene-zinu, — skanēja atbilde.
— Iet tevi sasildīt? — beidzot viņa piespieda sevi jautāt.
Miks neatbildēja.
— Vai iet?
— J-jāā.
Līze nesaprata, kāpēc tas tik grūti. Sirds tik satraukti sita, it kā taisītos pa muti kāpt ārā. Nebija taču nekas. Viņa sasildīs ar savu miesu sava dēla draugu, jaunu, savārgušu puisi veca sieva veselos ar sildīšanu.
Līze apņēmīgi pacēla kažoksegu un ierosījās blakām slimniekam. Galvā vēl bija alus radītais vieglums, tāpēc viņai gribējās smieties.
— Nu mēs gulēsim kā vīrs un sieva Teņa un Sauces vietā, — viņa jautri pavēstīja. — Esi mierīgs, puisīt, viss būs labi, tu tiksi spirgts un vesels, dabūsi jauku sieviņu, kas ļaus tavu kumeliņu savā ezeriņā peldināt… Viss tev vēl priekšā. Tikai jāizveseļojas… Tāpēc guli mierīgi. Es tevi sasildīšu.
Drudzis diemžēl nemazinājās. Vēl pieņēmās spēkā. Līze apņēma puisi ar roku un pievilka sev klāt. Tā viņa Gaiķos pusaugu Teni vairākas reizes bija sildījusi, un viss beidzās labi.
Patiešām drudzis drīz aprima. Miks smagi nopūtās un it kā sastinga.
Naktī notika tas, ko abi bija klusībā vēlējušies, lai gan kaunējušies un nespējuši atzīties.
Miks pamodās nedaudz vēlāk nekā citu rītu. Spirgts un vesels, it kā nekāda drudža nebūtu bijis. Par nelielo aizgulēšanos drusku nokaunējies. Līze kā vienmēr bija klusa un mierīga, tikai vaigā piesārtusi, it kā pie ugunskura būtu ilgi sēdējusi.
"Laikam visu nakti guni kūrusi, lai tas delveris nenosaltu," Zane nodomāja.
Pēc trīs dienām pienāca lielais brīdis, kad tika ielikti pirmie pamatu baļķi rijai, kūtij un istabai. Kūtij uzlika trīs vaiņagus. Rijai un dzīvojamai istabai gan tikai divus. Tām baļķi bija pārlieku gari un smagi, maz apkaltuši.
— Saimniek! — Miks uzrunāja Teni. — Šovakar, kā solīji, jāliek alus muciņa galdā.
— Tu jau lielu kausu esot izstrēbis viens pats, — Tenis aizrādīja.
— Tā bija aumaļ skopa samaksa par nelabā nokaušanu, — Miks atbildēja.
— Skopa gan, — Tenis piekrita.
Sievietes lielajam notikumam bija laikus gatavojušās. Zane purva malā uzgājusi nātru vietas un saplūkusi piesaulē izdīgu- šos asnus. Kopā ar Sauci pārlūkojušas murdus un atnesušas trīs līdakas. Kopš Miks nomedīja bebru, Zane vairs no purva nebaidījās, salasīja divas turzas pērnā gada dzērveņu. Medus cibā vēl turējās. Varēja izvārīt gardu jo gardu suslu ar miltu klučiem.
Ūdens vietā visi nu jau labu laiku dzēra bērzu sulas. Tās deva spirgtumu miesai un garam skaidrību.
Kad Sauce un Zane pārnāca no sūnu plūkšanas un Līze no līduma celmu līdzināšanas, saule vēl nebija norietējusi, apspīdēja viņējā kalna egļu un bērzu galotnes. Visi kopā apsēdās uz lielās rijas pamata baļķiem rindā kā bezdelīgas pirms aizlidošanas uz siltām zemēm.
— Te nu es pieredzu, ka top jauna labiešu sēta, — Zane sacīja. Un piemetināja: — Pura malā uzgāju vietu, kur rāceņus un kāpostus sēt.
Brīdi pasēdējuši klusā saderībā, līdumnieki turpināja darboties. Sauce ar vecomāti gāja gādāt goda mielastu, Tenis, Miks un Līze uzlika ceturto vaiņagu jaunajai kūtij. Tenis un Miks cēla baļķus un piepasēja pakšus, Līze veikli sarindoja uz baļķiem sūnas.
Koki bija sagatavoti arī piektajam vaiņagam.
— Ceļam tos arīdzan, — teica Miks. — Labs darbiņš, kas padarīts.
Pēdējā laikā puisis bija kļuvis runīgāks un priecīgāks. Strādāja kā apsēsts.
Tenis palūkojās uz kalna egles galotni. Tā vēl sārtojās no vakara blāzmas.
— Ceļam! — viņš teica.