Tā tovakar līdumnieku jaunās kūts sienas pacēlās vīra krūts augstumā.
— Atri gan jums iet, — Līze uzslavēja.
— Ja ir palīgs, kas sūnas liek, — Miks attrauca.
Pamatu ielikšanas mielasts bija izdevies varens. Galdā stāvēja uz oglēm ceptas līdakas, svaigu nātru putra ar bebra gaļu un olām, kā arī pelnos cepti plāceņi un medains dzērveņu virums ar klimpām.
Miks piepildīja abus lielos koka alus kausus līdz malām un teica:
— Alus ir labas zāles pret drudzi, — un palūkojās uz Līzi.
Viņi dzēra, bet nedziedāja. Sauce bija pārņemta ar sevi. Tāpat
Līze un Miks. Zane savukārt grima pagātnes atmiņās par lieliem laikiem, uz kuru atgriešanos viņa cerēt cerēja. Tenim acu priekšā vēl mirdzēja baļķu tēšamais cirvis un domās rindojās darbi, kas jāpadara desmit gadu garumā. Kad viņš bija izdzēris savu krūzi alus, piecēlās un teica:
Laba mana sila zeme Doris dēt, rudzus sēt. Sīc bitīte, zied rudzī'si, Pats jaukuma nevarēju.
— Ejam pie miera! Rīt atkal darbi gaida. Mik, neļauno, ka es tik strups, ka godi nesanāca tādi, kādus tu vēlējies.
— Taisni tādi sanāca, — Miks atbildēja. — Neļauno tu man.
— O, cik smalki kungi runā! — Sauce pasmējās.
— Labi, dēli! — Zane uzslavēja. -— Tā ir īstena lielļaužu valoda. Cilvēks jāglāsta ar labiem vārdiem. Tie dod visiem spēku. Tu, Mik, patiesi esi lielļaužu nākuma.
— Princis, — Tenis izmeta.
Miks pielēca kājās.
— Teni! — viņš iesaucās. Un klusi, lūdzoši nobeidza: — Nekad tā vairs nesaki.
— Brālīt, Tenis tā tevi ceļ, cienīt ciena, — Sauce sacīja. — Es laikam šovakar neveiklu joku sācēja.
— Būs labi, Mik, — ierunājās Līze. — Miers baro, nemiers posta. Visi esat labi.
Tovakar Mikam atkal piemetās drudzis. Līzei vajadzēja iet viņu sasildīt.
Pirmais apjukums bija pārgājis. Viņa jutās atbildīga par puiša nākotni.
— Tu nedrīksti pie manis pierast, — viņa sacīja. — Esmu veca. Apsoli?
— Tev ir daiļš augums, — Miks atbildēja.
— Jaunai vēl daiļāks.
— Nav. Dažai kā sivēna miesa.
— Mik, man par tevi bail.
— Tev ir sidrabaini salda balss.
— Mik, ar tevi nav labi.
-— Man ar tevi gana labi. Tev nav? — Miks bažīgi prasīja.
Līze klusēja. Viņa juta, ka Miks tūlīt no viņas atteiktos, ja viņa teiktu, ka nav labi. Viņš patiešām bija dzimis princis, kam rūp cita likteņi vairāk par savējo. Ko ar tādu iesākt? Melot un teikt, ka nav labi, nozīmētu viņam briesmīgu triecienu. Ja reizi viņa ņēmusies palīdzēt puisim tikt galā pašam ar sevi, izbeigt alku mokas, tad nekādi nedrīkstēja tās padarīt vēl lielākas, galīgi sabojāt viņa prātu.
— Tu klusē. Tu tikai paciet mani? Atzīsties!
Līze saņēma Mika galvu rokās.
— Mīļo dēliņ! Tu man dod tādu prieku, kāda manā mūžā nekad nav bijis. — Un viņa sāka raudāt.
— Kāpēc tu raudi?
— Aiz laimes un… aiz bailēm. Ja kāds par mums uzzinās, es nomiršu.
— Nemirsi! Neuzzinās! — Miks apņēmīgi sacīja.
— Es nomiršu arī tad, ja tu neapņemsi skaistu, mīļu meitenīti par sievu.
— Viņa nenāks pie manis, — Miks bažījās.
— Kāpēc?
— Nepatikšu viņai.
— Izmet tādas domas no galvas!
— Kā var patiesību izmest?
— Tu gribi, Mik, lai es pasaku patiesību? — Līze cieti vaicāja.
Puisis brīdi klusēja. Pārdomāja. Nesaprata, ko īsti tik bargu Līze varētu pateikt.
— Pasaki, — beidzot viņš atļāva.
— Esmu lepna, — Līze iesāka. — Tu tam tici?
— Esi lepna, — Miks piekrita.
— Bez Teņa tēva neviens cits man nav bijis. Mani gribējuši ne viens vien. Es spēju no tā atturēties gan Teņa, gan goda dēļ. Tev es nespēju atteikt. Saproti, puisīt? Veca, pacietībā rūdīta sieva nespēja tevi atgrūst. Kā lai tev spētu atsacīt jauna, karsta tautu meita? Tu pārlieku netici, velti sevi moki…
— Tāpat kā tu.
— Taisnība. Tāpēc labi zinu, cik tas ir grūti. Tā var savu mūžu samaitāt. Vai patiesi tev nav nevienas meitas padomā?
Miks brīdi domāja, tad teica:
— Kazi, ir.
— Kura?
— Muižkunga Hanna.
Līzei tas bija nepatīkams pārsteigums.
— Tas gan patiešām ir bēdīgi, — viņa teica.
— Kāpēc bēdīgi?
— Viņa tev galīgi neder. Ne viņas tēvs, ne māte, ne citi kungi neļaus tev viņu apņemt. Labāk viņu laidīs nāvē. Tādi gadījumi agrāk bijuši. Ja nu atļautu, tu nezinātu, ko ar Hannu iesākt. Kungi ir netikli, neprot darbu. Ar savu neprasmi lepojas kā ar daiļumu. Ko tu ar tādu tuntuli iesāktu? Tev galva un rokas ņipras. Viņiem vienīgie godi — lepnība un laiskums. Ai, Dievs, Mik, ja tu uz Hannu ceri… Esmu tevī vīlusies, — viņa skumji nobeidza.
— Es pajokoju, — Miks atzinās.
— Kāpēc tā?
— Indriķis stāstīja, ka Hanna dzlrusies iemācīties govis slaukt, bet māte teikusi, ka tas esot kauns.
— Nu, re. Ar tādu godu cilts nevar ilgi pastāvēt.
— Zane teica, ka tavi vecie arī bijuši kungi.
— Viņu gods bija darbs un tikums.
— Kāpēc viņi nepastāvēja?
Līze klusēja. Nezināja. Tikai mīļi noglāstīja puiša galvu.
Citu nakti Miks bija drosmīgs ij bez alus. Teica:
— Man atkal ir auksti.
Līze bija dzirdējusi, ka, alu dzerot, cilvēks spējot pastrādāt ne tādas lietas vien, spējot pārvērsties pat par vilkati, ja Miks nāca pie viņas skaidrā prātā, tas bija kaut kas cits. Atgrūst viņa nespēja. Skaidrs prāts tādā lietā divkārt tīkamāks.
Zane pamanīja Līzes spulgojošās acis, saldas līksmes pilnos vaigus un nomākto prātu, bet nekādi to nespēja izskaidrot.
Kādu vakaru Līze teica Mikam:
— Sācies sējas laiks. Ļaudis iet klaušās. Ķeveru tīrumi paliks nesēti, ja tu nepalīdzēsi. Tev jāiet mājās. Tāda bija noruna ar Bērtuli.
Miks klusēja.
— Tur satiksi kādu krietnu meitu. Te, mežā, tavas nākamās dienas neredzu, — Līze sacīja.
Miks klusēja.
Aiznākošās dienas rītā viņš devās projām.