Kad puisis bija aizgājis, Līze aicināja māti pusdienas laikā paieties pa mežu, lai saplūktu zaķkāpostus un skābenes vakariņu putrai.
Tur Līze izstāstīja mātei par savu grēku. Viņai sirds bija gan līksma, gan gauži smaga, ka ilgāk izturēt vienai šo prāta slogu vairs nebija pa spēkam. Kad bija izstāstījusi, drebošu sirdi gaidīja mātes spriedumu.
Zane kavējās ar atbildi. Viņai nācās atminēties, ko par tādām lietām veci ļaudis teica viņas jaunībā, kā to būtu vērtējusi viņas vecāmāte un vecaistēvs, kā runātu sābru zintniece. Pašai bija prieks par Līzes mirdzošām acīm un spēka pacēlumu, kā ari bažas par godu un kārtību. Beidzot viņa ierunājās:
— Kazi, Mikam tas iet labumā, — viņa lēni un prātīgi sprieda.— Viņš tāds sapinīgs, bailīgs. Ja tev ir mana daba, arīdzan tev tas ļaunu nenesīs. Ceru, ka izbeigt laikā pratīsi. Prātu nezaudēsi…
— Kāpēc tu par godu nerunā? — Līze jautāja. — Tas man sirdi spiež visvairāk.
Zane brīdi padomāja. Tad teica:
— Tu neko negodīgu neesi darījusi. Ja vien pasaule to nezinās. Mana vecāmāte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem mitušas saules meitas — dieveklītes, kas tādā vīzē dziedinājušas jaunu puišu pārlieku spraigo prātu. Tas skaitījies grūts un gudrs goda darbs, lai glābtu viežākos prātus no jukuma.
— Es brīžam spriedu, ka meža Vilkačs man iedvesis tādu trakumu,— Līze atzinās. — Vai tā nav Vilkača slepena zīme?
— Nedomāju vis, — Zane attrauca. — Tad jau Vilkačs iznāktu tāds kā cilts gudrības un spēka gars.
— Varbūt tāds viņš ir? — Līze prātoja.
— Ko var zināt, — Zane šaubījās. — Es no bebru alām patiesi toreiz baidījos. Neviens nekad nebija teicis, ka bebri rok alas kā kurmji. Kazi, ij tas ir kādā sakarā ar Vilkati.
— Miks zvēru nomedīja un saslima. Citādi mēs nebūtu… Pārlieku viss uz to…
— Lai kā, meit, — Zane mierināja. — Puisim ļaunu neesi nodarījusi, ja viņš paklausīja un gāja auzas sēt. Raugi, ka pati ne- pieroni pie salduma. Redzu, jau redzu, kā tev visa miesa virm.
— Es godu zinu, — Līze sacīja.
— Redzu jau, redzu, — māte piekrita.
— Tu nevienam nesaki.
— Vai tev prāts!
— Cik labi, māmiņ, ka es ar tevi izrunājos! — Līze atzinās.
— Esi mierīga, meitiņ, — Zane atbildēja.
Līze apņēma māti rokām, piespieda sev klāt un sacīja:
— Kaut nu Teņa un Mika bērni būtu laimīgi!
— Kas to zin, — Zane teica un nopūtās.
Zane bija taisījusies no pirts pārvākties uz zaru būdu pie Līzes. Laiks bija kļuvis silts. Guļa teltī būtu gluži tīkama. Pēc sarunas ar Līzi pārdomāja. Viņa nojauta, ka Miks drīz atgriezīsies. Viņas klātbūtne būdā atņemtu meitai tos dažus laimes mirkļus, kuru viņas mūžā bijis tik maz. Kas zin, ari Mikam netiktu pateikti tie vajadzīgie spēka vārdi, kurus Līze pie sarunas varētu stingri pasacīt.
Bija sācies sējas laiks.
Līduma žagaru kaudzes tika sadedzinātas. Pirms tam Tenis ar bebli un šekuma jeb spīļu arklu izara zemi starp alkšņu un egļu celmiem, lai uguns nevarētu pa gružiem un lapām izplesties un ieskriet mežā.
Neizartās vietas pie celmiem izrušināja ar zaru kapļiem, kurus ziemā no egļu galotnēm Tenis bija izcirtis un sadarinājis.
Mežs te bija stāvējis ilgi. Starp celmiem sakrājusies bieza kārta auglīgas zemes no vecām lapām, zariem un skujām, kas te garus gadu desmitus krituši un trūdējuši.
— Ja Dievs dos, rudenī ienāks septītais vai astotais grauds,— Līze sprieda.
Kapļošana ap celmiem nebija viegla. Sviedri tecēja aumaļām. Visi darbenieki izmetās lina kreklos atrotītām piedurknēm.
Tenis, brīdi vērojis māti, teica:
— Mežs visiem nāk par labu. Tu, māmī, arīdzan esi kļuvusi daiļāka un jaunāka.
To viņam nevajadzēja teikt.
Līze spēji nosarka, pūlējās novērsties, bet viņas kauna mulsums bija manāms ij no mugurpuses.
— Kas tev notika? — dēls sabijās.
— Nekas, — māte murmināja. — Saule par karstu.
Sirds sita, it kā no krūtīm izlekt vēlēdamās. Dēla tuvumu māte juta ne tikai ar acīm un ausīm. Tas viņu apņēma kā blīvs, taisnību prasošs tīkls.
"Ai, Dieviņi, palīdzi man!" viņa klusībā lūdzās. "Ļauj izmest no galvas domu par dēla draugu Miku!"
Diemžēl Dieviņš nepaklausīja. Pāri pauguram no meža puses nāca Miks.
— Kas tad tev gadījies? — Zane pirmā viņu ne visai špetni uzrunāja.
— Māte sūta nešļavu, — Miks taisnojās.
— Kas tavā vietā ies muižas tīrumā? — Zane neatlaidās.
— Neviens, — Miks attrauca. — Kungs manu un Teņa klaušu izstrīpājis no grāmatas.
Līze nodrebēja. Kā to Miks zināja? Vai ar Hannu būtu saticies?
— Kā tu to zini? — viņa jautāja.
— Tēvam pavēstīja šķilters, — Miks atbildēja.
— Tu paliksi te? — jautāja Sauce.
Miks nopētīja māsas augumu ar priecīgām acīm. Tas bija kļuvis krietni pilnīgāks, vaigi plānāki, seja brūnāka. Patiesi, jaunākā māsa bija daiļākā meita pagastā, tāpēc viņam pašam tik grūti sievu izvēlēties. Katram labumam savs ļaunums.
— Palikšu līdz siena laikam, — Tenis atbildēja.
— Tēvs atļāva?
— Lika palīdzēt.
Sauce piegāja viņam klāt, apņēma rokas ap kaklu, pasniedzās uz pirkstgaliem un nomutēja uz vaiga. Agrāk brālis no tāda maiguma vairījās. "Gājums uz mājām viņam redzami nācis par labu," Sauce nodomāja.
Pusdienlaikā viņi bija iesākuši nomazgāties urgas dambī. Tas vareni atsvaidzināja. Pēcpusdienā kādu brītiņu atlaidās diendusā, lai pēc tam varētu strādāt līdz vēlam vakaram, bet nākošā rītā ar gaismas svīdu iziet tīrumā.
Kad Līze atlaidās diendusā savā skuju būdā un Miks sāka stāstīt, kā viņam gājis, Līzei piemetās drudzis. Vēl negantāki drebuļi kļuva, kad Miks sauca viņu pie sevis.
— Tu esi savārgusi? — Miks baiļojās.