— Nē.
— Kāpēc drebi?
— Domā pats.
Līdumnieki apsēja piecas pūravietas līduma zemes. Protams, viena pūravieta bija jāatskaita uz celmu rēķina.
No smagajiem darbiem un kumeļa gaidās Palsa bija kļuvusi gluži kaulaina. Vienīgi lielais vēders lēni šūpojās kā pilnības solījums. Tālei jau bija atskrējusi telīte un vistu grozā čiepstēja deviņi cālīši. Zane visvairāk priecājās par rāceņu, kāpostu un pupu vagām purva malas dūņeklī un zirņu lauciņu līduma viņā galā.
— Tādā purva rozā nekaitēs ne kaltums, ne mitrums, — viņa sacīja.
Aprūpēdama savu daļu, Zane dziedāja:
Viena pati tautu meita Dzirā dzeltas lasījās. Ne tai vaid vilka bail, Nei vanaga nosperam.
Telēnam uztaisīja dārziņu, bet govs tika palaista mežā brīvi tāpat kā Palsa. Lopi bija pieraduši pie cilvēka, tālu negāja.
Pēc apsējībām līdumnieki ķērās pie kūts celšanas. Baļķi karstajā saulē bija izkaltuši un viegli. Vienīgi dažs labs cirtums drusku sagriezies, tāpēc nācās pielabot. Dienas laikā viņi sacēla sienas līdz augšai, salika durvju aplodas un noķīlēja. Durvis Tenis bija jau pagatavojis ziemā. Nu atlika tikai piemērot un pie- tapot baļķos veravas. Divās nākošās dienās ielika griestus un saslēja spāres. Vēl divās dienās uzlika latas, salika un satapoja gala sienas līdz jumta šļaupumam. Līze, ķēvīti žēlodama, no purva malas nesa izkaltušās sūnas nastā uz muguras.
Jumtam nebija ne lubu, ne salmu, ne niedru. Nekas cits neatlika kā līdz rudenim pārklāt jumtu ar egļu skujām. Ilgāk tas, protams, neturēsies, jo izkaltušas skujas ātri nobira. Rudenī taisītā skuju būda jau bija kļuvusi caura. Guļvietās kažoki salija gluži slapji. Caurās vietas nācās atkal un atkal lāpīt ar jauniem zariem.
Skuju vajadzībai tika nogāztas četras egles, kas bija noderējušas par stabiem zirga un govs mītnei. Egles nogrieza virs stadula jumta. Lopus nometināja lielajā dārzā. Pie nogriezto egļu stumbriem pietapoja garākus sacaurumotus stabus, gar kuriem jumtu varēja celt augstāk. Tā tika izveidota vieta nākošai ar jumtu segtai siena kaudzei.
Līdz siena laikam Tenis un Miks paguva uzlikt vēl četrus vaiņagus rijai un sagatavot jumta kokus. Tad Miks devās uz savām mājām, bet līdumnieki uz purva malas grīslāju sienu pļaut. Miežu, kviešu un zirņu zelmenis jau viļņojās vējā, solot labu rudeni.
15»
15.Zemes un meža svētība
Tas bija ražens gads, kā vienmēr pēc dziļas ziemas. Vienīgās ķibeles Tenim sanāca ar izkaptīm. Pļaujot celmaino purva malu, tās abas salūza. Nekas cits neatlika, kā doties uz krogu pie nodevīgā krodznieka, jo citur tuvākā apkārtnē neviens dzelžu mantas nepārdeva.
Krodznieks patlaban kaut ko rakstīja melnā parādu grāmatā. Tenis ziņkāri pastiepās, lai redzētu, vai "kroguspaps" zīmes liek latviski vai vāciski. Neredzēja. Kauns bija prasīt. Bailes arīdzan. Ka tik nenotur par dumpenieku, vilkati vai citādu pesteli.
— Ko gribi? — krodznieks noprasīja.
— Ciri, — Tenis teica un nolika uz letes trīs naudas gabalus. Viņš savā prātā rēķināja, ka visa bagātība tūlīt nav jārāda.
Krodznieks paskatījās uz naudu.
— Ko vēl?
— Trīs izkaptis un sāli.
Krodznieks atnesa izkaptis un teica:
— Tās ir priekšpēdējās, tāpēc dārgākas.
Viņš grūstīja naudas gabalus pa galdu, lai dzirdētu skaņu, šķībi palūkojās uz Teni un tad visus trīs sabēra lādē.
— Kur tev zloti tika? — beidzot pajautāja.
— Tie no vecāsmātes, — Tenis meloja, acis nepamirkšķinādams. — Viņai ir vēl sidrabs. Ja tu man pie tā paša dosi vēl podu sāls, es nākšu pie tevis arīdzan citu reizi.
Krodznieks brīdi galvā rēķināja.
— Puspodu, — viņš teica. — Citādi man jāizput.
— Labi, — Tenis piekrita.
Tenis bija izbrīnēts par svešās naudas vērtību. Tā vien likās, ka samaksājis par dārgu, nav pietiekoši kaulējies. Varbūt kalējs par cirvi būtu prasījis tikai vienu zlotu. Drusku tā kā žēl. Bet kad viņš atminējās, kā nauda nākusi, tūlīt norima.
Vilkatis vai kāds cits mežā bija daudz krietnāk pārmaksājis. Kazi, par to varēja nopirkt savus četrus cirvjus. Ko žēlot? Galvenā vērtē bija darbs savā raženajā līdumnieka sētā nevis prečošanās pa krogiem.
"Ja nauda no Vilkača, tad sava alkatība jāsavalda. Darba vīrs stiprs, ja sirdi nemāc greiza doma." Tā sevi nomierinājis, Tenis ar cirvi, trijām izkaptīm un sāls bunduli mugurā gāja mājup.
Pa ceļam iegriezās pie Zanes salīgtiem palīgiem mājas ciršanā. Kabatā vēl kūļājas četri poļu zloti. Vesela bagātība līdumniekam. Par tiem varētu nopirkt gan gaļu, gan graudus, tomēr labāk paņemt sivēnu, lai gaļa izaug lielumā.
Puiši par darba norunu nebija aizmirsuši.
— Cik tu dosi? — vecākais jautāja. — Zane solīja trīs šķiliņus dienā, brīvu iztiku un guļu.
— Mēnesī tas dos turpat vienu sudraba zlotu, — teica Tenis. — Tā ir liela nauda.
— Laba nauda, — piekrita vaļinieks.
— Tu mums maksāsi kapara vērdiņos? —prasīja jaunākais. — Tiem zudusi vērtība.
— Es teicu, ka par vienu mēnesi, ja labi strādās, cilvēks dabūs sudraba zlotu, — Tenis cieti noteica.
— Labi, dēls, — vecākais piekrita. — Par to ir norunāts unci schluss.
Tālāk viņi vienojās, ka uz mežu tos aizvedīs kāds no Ķeveru ļaudīm. Tie arī noteiks darba sākšanas laiku. Darba rīki: cirvji, urbji un zāģis jāņem līdzi pašiem. Ar dzīvi zaru būdā, kur jumtam nepil ūdens cauri un ir laba rove, kur valkus žāvēt, viņi bija apmierināti.
Ķeveros vēl nācās parunāties ar Bērtuļa saimes ļaudīm, kā arī ar Bērtuli, Barbaru, Kristu un Miku.
Bērtulis ieteica akmeņus krāsnīm vest no Melnās sērgas sabrukušo māju krāsnīm.