— Sērgas ļaunuma akmeņos vairs nav, — viņš droši apgalvoja. — Tikai to ļaudīm stāstīt nevajaga. Re, Miks arīdzan taisās apņemt sievu un iet tev kaimiņos. Viņš noskatījis kādu stūri no Melnajiem laukiem. Tā ir, Mik?
— Tā ir, — Miks atbildēja.
Tenis piecēlās un spieda Mikam roku.
— Lai tev Dievs palīdz! Es arīdzan tev palīdzēšu, cik spēšu. Kad būs vedības?
— Tas tik drīz nenotiks, — Miks teica, slēpdams acis no drauga skatiena.
Tenis ilgi nopļāpāja. Izgāja saules rietā. Ieradās pie Dziļūdeņa dziļā naktī, ko par nakti gan īsti nevarēja saukt, jo vakara blāzma pārgāja rīta blāzmā, slīdēdama gar ziemeļu pamali, neko daudz nesatumsdama.
Ar saules lēktu visi bija pie darba.
Daļu siena, sakrautu gubās uz alkšņu un bērzu meijām, salika pie pajumtes blakus zaru būdai un sakrāva pantā. Citu atstāja pura malā un sakrāva apaļkaudzē ar garu mietu vidū. Pašu labāko uzmeta vai nu uz kūts augšas vai iedzina vienā kūts stūrī, kur šobrīd vietas pietika atliku likām.
Kad siens bija savākts, palika dažas brīvas dienas līdz miežu pļaujai. Ar steigu vajadzēja darināt pajumti, lai būtu, kur no lietus paslēpt vākumu.
Darbs dzina darbu.
Sauce bija kļuvusi lēnīga, tāpēc bieži vien darbus nācās veikt Tenim ar māti divatā. Kopā viņiem darbi veicās labi. Viena ar vecomāti Gaiķos dzīvodama, māte bija apguvusi visus darbus, arī tos, kurus parasti veic vīrieši.
Ar gudru ziņu, baļķus mizojot, Tenis un Miks bija lielākas krijas sakrāvuši blāķī un noslodzījuši ar zemi, lai izstiepjas taisnas. Nu tās noderēja kaudzes jumta darināšanai. Tāds jumts bija viegls. Pa stabu caurumiem balstu pārspraužot, to varēja pa vienam stūrim vien pamazām celt uz augšu vai laist uz leju. Pats lielākais labums, ka to darināt varēja pie pašas zemes, tāpēc darbs veicās ātri un viegli.
— Tev, Teni, patiesi ir laba galva un zelta rokas, — māte slavēja, pie reizes domādama Miku, par kuru viņa bija sākusi domāt kā par savu bērnu, kura tapšanā bijusi līdzdalīga arī viņa.
— Nav laba galva, — Tenis iebilda. — Par vēlu iedomāju mizas likt zem sloga. Citādi to pietiktu ij kūts jumtam. Vecāmāte par to runāja. Es neklausījos.
— Vecāmāte tevi tur par dieviņu, kas atgriež bijušos laikus.
Tenis pasmējās.
— Kad Sauce nesīs pasaulē mūsu mazo "dieviņu" un tas uzsēdīsies vecaimātei kaklā, diez ko tad viņa sacīs.
Tā diena pienāca drīz. Mieži vēl nebija nopļauti. Tenis strādāja uz lauka. Līze viņam palīdzēja. Zane purā plēsa baltās sūnas, kuru lielajiem ēku taisīšanas darbiem arvien šķitās par maz, un pie reizes pieskatīja govi, kura gan bija pavisam rātna un uz māju pusi vien blenza, jo aplokā spriņģoja viņas teļš.
Sauce piegāja pie Līzes un klusi pavēstīja:
— Sāk stipri sāpēt.
Līze steidzās uz pirti uzkurt uguni un sildīt ūdeni. Lika Saucei atgulties. Tad nosūtīja Teni pēc vecāsmātes.
Pasaulē nenāca Teņa gaidītais puika Dāvis, bet slaida, skaista meitiņa, ko nolēma saukt par Silavu vai Silamīti.
Mieži bija ienākušies labi. Saulē izkaltušus, tos uz tīruma varēja sabāzt maisā un, maisu dauzot ar vāli, izkult, bet nebija dzirnu, kur samalt miltus un putraimus, tāpēc, apspriedies ar māti un vecomāti, Tenis jūdza ragavās Palsu un brauca uz Melnās sērgas laukiem, kur zem maltuvītes koku puveniem bija ievērojis dzirnavu akmeņus, kad kopā ar Sauci pētīja mežu.
Palsei līdzi rikšoja mazs pelēcīgs kumeliņš ar gauži garām kājām un mīkstu, sprogainu astīti.
Atveda Tenis ne tikai dzirnakmeņus, bet arīdzan lielu sarūsējušu cirvi un veseri, kā arī divus krāsnsakmeņus un plīts- akmeni.
Dzirnām ierīkoja kaktu jaunās rijas stūrī, uzklājot pagaidu jumtiņu no atlikušajām krijām.
Pirmo malumu par godu Silavai uzsāka Zane. Turpināja Līze. Savu roku pielika arī Sauce-un Tenis, kurš akmeņus bija pārkalis, lai tiem būtu asāks zobs un tie labāk maltu.
— Ja pirmajai karašai klāt būs akmeņu druskas, tā nebūs saimnieces vaina, — viņš sacīja. — Vainīga būs Silamīte.
— Pie kam tur Silava? — Sauce aizstāvēja meitu.
— Viņa mani steidzināja, — Tenis paskaidroja.
Kad mieži bija nopļauti un daži pūri izkulti, lai pietiktu, ar ko ēdināt rudens algādžus, vēl līdz auzu un zirņu pļaujai palika dažas brīvas dienas. Tenis divatā ar māti, dzeiņa dzīšanas vīzē aizmetot virvi aiz staba rijas vainagu iekšpusē un bīdot baļķi pa slīpi pieslietiem bomjiem ar kāju spēku, uzcēla vēl trīs vaiņagus rijai.
Tas bija smags un lēns darbs. Dienā vairāk par vienu vaiņagu uzlikt nevarēja. No sākuma nepietika darba iemaņu, vēlāk siena tapa augstāka un cēlums grūtāks. Māte pēc katra pacēluma ātri atsēja ar citu virvi baļķi, lai tas neslīdētu atpakaļ, un Tenis varētu sataisīties jaunam cēlumam.
Nu rijas sienas bija desmit baļķu augstumā. Ar roku tikko varēja aizsniegt pēdējā baļķa apakšējo malu. Sauce kā veiklāka pie katra cēluma pakoja baļķu savienojumos sūnas.
Kamēr jaunie pūlējās ar lieliem darbiem, Zane pītajā vistu grozā uz siena maišeļa noguldīja mazo Silavu un, to auklēdama, staigāja pa mežu, pie reizes lasīdama mellenes, kuru te bija zils klājiens.
Tenis vēl paspēja iztēst un piemērot durvju aplodas, kad ar steigu nācās stāties pie auzu pļaušanas. Nebija jau daudz pļāvuma— nepilnas divas pūrvietas, bet laipošana starp celmiem kavēja darbu.
Pēc auzu pļaujas atkal kādas dienas bija brīvākas. Ar lielām pūlēm Tenim kopā ar sievišķiem izdevās uzvilkt augšā griestu balsta sijas — pavisam piecas. Uz sijām uzlikt pēdējo baļķu vaiņagu vairs nejaudāja. No pārpūles piemetās vēdergraizes un nelabumi. Kādu brīdi šķita, ka būs jānoliekas vājnieka cisās.
Kamēr visi satraukti rūpējās par Teni, vārnas vistu dārzā noknāba divus pusaugu cāļus. Labi, ka Zane pamanīja un iztraucēja. Negantnieces laupījumu nepaguva aiznest. Nekas cits neatlika, kā izvārīt cāļu gaļas zupu.