— Tas manam vārgumam par godu, — Tenis smēja.
Patiešām, no cāļu viruma Tenim kļuva vieglāk.
Pa Teņa slimošanas laiku Līze bija paspējusi ezermalā sapļaut veselu vezumu niedru, ar ragavām tās pārvest mājās un ķērusies klāt pie pagaidu jumta pīšanas rijas kaktā noliktam serumam.
Tenis aplūkoja mātes paveikto un atzina par labu. Jumts sastāvēja no daļām. Katra daļa diviem cilvēkiem paceļama un noliekama pēc vajadzība. Nu zuda Teņa lielā bēda, ka rudens lieti sapūdēs ievākto labumu pirms rija tiks zem īsta jumta.
-— Tu, mam, esi zelta vērta, — Tenis sacīja, apkampa māti un piespieda pie krūtīm.
Kad palaida vaļā, Līze sāka streipuļot. Tikko noturējās kājās.
— Kas tev notika? — Tenis sabijās.
— Nekas, nekas, — māte attrauca. — Apreiba galva.
— No kā?
— Tāpat vien… Aiz prieka par tavu veselību.
— Par to, ka esmu tev labs dēls?
— Par to, ka gauži labs.
— Kad visu te sadarināsim, tad sarīkosim lepnas dzīres. — Tenis māja ar roku visapkārt.
Līze domāja citādi.
— Labāk klusītēm, — viņa sacīja. — Neaizmirsti, ka te ir Vilkaču sils.
— Tas gan, — Tenis piekrita un pajautāja: — Vai tev vienai skuju būdā nav bail?
— Esmu pieradusi, — māte atbildēja.
Pļavas malā vēl auga pupas, rāceņi un kāposti. Tas viss bija vecāsmātes un Sauces ziņā. Tenis ar Līzi tesa baļķu salaidumu cirtes un grieza pakšu krustus dzīvojamai istabai. Te baļķi nebija tik milzenīgi kā rijai, bet greizāki un cietāki, tāpēc cirtes plēšanai nācās šur tur iegriezt ar zāģi. Un te nu parādījās vecā sakāmvārda taisnība, ka darbs māca darītāju. Tēšot baļķu gropes ar iezāģēšanu, radās doma taisnākos šķēlumus kraut atsevišķā ritē, lai vēlāk tos izlietotu par lubām.
Kādu dienu, kad mežā sāka plaukt rudens ziedi un virši, Zane ziedos pamanīja divas bites.
— Līze, vai tālu tava vecā bišu drava? — viņa jautāja meitai. — Saki viens cilvēks, kā tie Dieva kukainīši te gadījušies.
— Tālu gan, — atbildēja Līze.
Zane bija vērīgi lūkojusi, kā bites cilā spārnus un uz kuru pusi aizlaižas. Viņa nelikās mierā, kamēr Tenis uz ātru roku pagatavoja dzeini un kopā ar Līzi devās mežā bišu mīti lūkoties.
Bija karsta diena, pūta lēnīgs vējš. Labāku laiku nevarēja vēlēties, lai lūkotu bišu dējumu. Atlika tikai turēt vaļā acis, ausis un degunu. Patiesību sakot, mazāk acis un ausis, vairāk degunu. Labs bitenieks medus smārdu manīja pāri trim kalniem un gravām.
Patiešām ilgi nevajadzēja meklēt. Turklāt tā nebija viena bišu saime, bet veselas trīs. Pie divām varēja labi piekāpt. Trešā palika neaizsniedzama.
Ar divām pietika, lai, neizpostot dējumu, pieliktu pilnu spaini ar dzeltenām smagām kārēm.
— Vecaimātei gan ir ķēriens,—Tenis priecājās. — Būs gandrīz vai jāsāk ticēt, ka viņa ir no lielļaužu zara un zina bišu vārdus.
— Vai tu neticēji? — Līze brīnējās.
— Ticēju jau, ticēju, — Tenis atsmēja. — Tikai viņa par to pārāk svarīgi runā. Kā mācītājs baznīcā.
— Māmulīte ir laba un gudra, — Līze sacīja. — Viņa zina ne tikai bišu vārdus.
— Visu zina, tikai ne to, kā es nācis pasaulē, — Tenis smēja.
— Zina, — māte atbildēja. Un piebilda: — Viņa zina arīdzan to, ka ne vienmēr patiesības teikšana nes labu.
— Gribu zināt, — Tenis uzstāja.
— Kad miršu, tad tev pasacīšu,: — Līze apsolīja.
Tenis samierinājās. Silavas nākums pasaulē bija uzjundījis domu par savu nākumu.
Zane un Sauce par medus guvumu varen priecājās.
Līze sprieda, ka nākošā gadā jāsāk arī viņai auļu dēšana. To viņa gluži labi bija apguvusi, Gaiķos dzīvodama. Ij vecais dzeiņa krēsls tika aizvests uz Ķeveriem un saglabāts. Tikai jāatved.
Dažas dienas vēlāk taisni medus dēļ Līze piedzīvoja lielu izbīli. Dienā viņa palīdzēja Tenim cirst baļķus un celt tos dzīvojamās mājas vainagos, vakaros kūra guni, grozīja būdā sakarinātos maisus ar kaltējamo seru, lāpīja drēbes un apdarīja citus darbus, tāpēc miegs naktī nāca kā jau nogurušam cilvēkam.
Vienīgi reizēm traucēja domas par Miku. Ko viņš darīja? Vai meklēja līgavu? Vai ticis galā ar savu nedrošību?
Pēkšņi viņa pa miegam šķita dzirdam uzmanīgus soļus. Modās jausma, ka tas varētu būt Miks. Ko varēja zināt no traka puiša?
Viņa ieklausījās naktī. Patiesi, tie bija cilvēka soļi. Diemžēl gājējs attālinājās. Drīz soļi noklusa pavisam.
"Laikam Tenis aplūkoja lopus," Līze nodomāja un par jaunu aizmiga. No rīta neko neatcerējās, līdz, pacēlusi ieejas palagu, ieraudzīja spaini ar medu.
"Kāpēc Tenis to atnesis šurp?" pavīdēja bažīga doma. Tad viņa ievēroja, ka spainis ir no smalkākiem dēlīšiem sastīpots un jaunāks. Ko tas nozīmēja?
Viņa pasauca Teni.
— Hm, — Tenis sacīja. — Tas ir viņa darbs.
— Kā? — Līze baiļojās.
— Vilkača, — Tenis attrauca.
— Ko tas nozīmē? Draudus?
— Nē. Draudzību.
Tenis pastāstīja par pavasarī paņemto cirvi un atstāto poļu naudu. Toties par purva salas tālumā pamanītiem māju jumtiem neteica ne vārda.
Divi lieli spaiņi ar medu un vasku — tā bija liela bagātība trūcīgiem līdumniekiem.
Dzīvojamās istabas sienas cēlās uz augšu katru dienu pa vienam vaiņagam. Zane vairāk neļāva, lai Tenis atkal nepārstieptos.
— Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, — viņa atgādināja veco sakāmvārdu.
Tā tas gāja katru dienu. No rīta Tenis, Līzei un Saucei piepalīdzot, uzcēla vienu vaiņagu, vakarpusē brauca ar ragavām pēc ezera niedrēm. Sasēja tās kā rudzus kūlīšos un sakrāva statos.
— Vai šoruden rudzus nesēsim? — Zane jautāja. — Neredzu, ka tu gatavotu rudzu zemi.