Tenis saķēra galvu.
— Ai, tu tētīt! Ai, tu debestiņ! Galīgi aizmirsu!
Ar Bērtuli bija norunāts, ka bandinieka rudzus nopļaus un izkuls saimnieks pats, par to saņemdams no katra pūra pa siekam graudu samaksai. Pēc graudiem bija jābrauc ar steigu. Pie reizes jāatved otra govs, aitas un cūcēns.
Tā no darbiem atkal tika atrautas divas dienas. Toties Tenis un Līze atgriezās kopā ar veselu ganāmpulku — govi, bullēnu, septiņām aitām un diviem četrus mēnešus veciem sivēniem.
Darbu nokavējumu divkārt atsvēra tas, ka viņiem līdzi atnāca Miks.
Ieraudzījis tik augsti pacēlušās rijas un dzīvojamās istabas sienas, Miks iesaucās:
— Tev tak ēkas tikpat kā gatavas!
Kad viņi ķērās pie darba, Miks saprata, ka darāmā vēl gaužām daudz. Patālāk no būvēm kā slaidas daigas gulēja spāres. Vēl tālāk čurnēja kāršu čupas, bet ne mazāk kāršu vajadzēja vēl sacirst mežā. Nācās pārlūkot arī pirts jumtu, jo tas no izkalšanas bija zaudējis stiprību.
Tagad pats galvenais bija sagatavoties palīgu saņemšanai. Lai koki būtu pa rokai, lai katrs tūlīt zinātu savu darbu, lai nekā netrūktu.
Pa to starpu ar steigu bijušajā zirņu un miežu celmājā jāiesēj un jāiear ziemas rudzi.
Atkal skuju būdā Miks mitinājās kopā ar Līzi. Pirmās naktis pagāja svešatnīgi. Ne viens, ne otrs negribēja atcerēties bijušo. Tikai pēdējā naktī, pirms Miks devās atpakaļ uz Ķeveriem, lai nākošā dienā šurp atvestu algotos būvniekus, viņi nolēma atvadīšanos uz visiem laikiem atzīmēt, kā Līze teica, ar pēdējās medus kāres izēšanu.
Miks bija nolūkojis sev līgavu, tāpēc baiļojās, vai dara pareizi, ja vēl priecājas ar sava drauga māti. Par to viņš bija tik nomākts, ka atkal un atkal smagi nopūtās. Tajā pašā laikā viņš jutās kā izsalcis vilks.
— Nav spēka savaldīt karstumu, — viņš bēdīgs atzinās Līzei. — Laikam esu nelabs cilvēks.
— Nemoki sevi, — Līze viņu mierināja. — Tā bijis no laika gala, ka kaunīgus puišus dzīvē ievadīja vecākas sievas. Mana māte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem pat mitušas īpašas dziednieces, kas tādā vīzē dziedinājušas izsamisušus jaunuļus, lai ar tiem negadītos kas ļauns.
— Patiesi?
— Patiesi.
— Tu Zanei izstāstīji?
— Izstāstīju.
— Kāpēc?
— Bēdājos par tevi un par sevi.
— Kāpēc par mani?
— Ka neesmu nodarījusi tev pārestību.
— Vai visi, kas nāk no veco kungu zara, ir tik labi kā tu?
— Nezinu.
— Tu mani par negoda ļaužu neturi?
— Tu esi labs. Apsoli, ka savu sieviņu nekad nepievilsi.
— Apsolu.
Tā bija viņu pēdējā saruna divatā. Rītā viņš devās uz Ķeveriem.
16»
Celtnieku cirvji zvana un balsis skan
ākošajā dienā līdumnieku sētā ieradās vesela vataga ļaužu. Jauno pāri apciemot nāca Sauces māte un tēvs. Atnesa krietnu ciema kukuli, kā paši teica, mazajai meža meitai Silamītei.
Bērtulis slavēja Teni bez mitas, līdz Sauce sāka kļūt greizsirdīga.
— Miks viņam palīdzēja, — viņa teica.
— Bez Mika es nekas nebūtu, — Tenis piekrita. Ieraudzījis istabas sienā atstāto caurumu trīs baļķu augstumā,
Bērtulis iesvilpās.
— Tu liksi glāžu logu?
— Tā mēs ar Sauci nospriedām, — Tenis prātīgi atbildēja. — Tāds stikls pērn tirgū stāvējis par vienu zlotu. Vecāmāte solīja samaksāt.
— Pa tādu logu var ielīst lācis, — Bērtulis šaubījās.
— Lai lien, — Tenis attrauca. — Būs cepetis. Lāča gaļa esot garda.
Nākošā dienā sākās algādžu darbi. Bez diviem salīgtajiem bija vēl vecā Popja jaunākais dēls, kas strādāja par vēderu, jo mācījās darba gudrībā.
Darba iemaņas apguva arīdzan Miks. Viņš gaidīt gaidīja, kad sāksies niedru klāšana uz jumtiem. Tas bija jauns neredzēts arods, jo līdz šim viņš bija redzējis tikai klājam salmu jumtus.
Algādži strādāja labi — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Visi četri vīrieši nu mitinājās skuju būdā, kur slīpās sienas no nemitīgiem jaunu zaru kārumiem bija kļuvušas tik biezas, ka ij vējš vairs cauri nepūta.
Vakarā pie rovja uguns remeši darināja koka tapas savienojumiem, lai dienas gaisma nebūtu velti jātērē tādam knibenīgam darbam. Miks ar prieku vēroja, cik veikli šķeļas no tiem pašiem izcirstajiem pakšu klučiem šķilas un ātri pārtop par sastiprinājuma tapām gala baļķiem un spāru savienojumiem. Vēl veiklāk tapa mazās tapiņas latiņu piestiprināšanai.
Aroda pratēji Teņa taisīto baļķu uzvilkšanas ierikti atzina par labu. Tā kā tagad stipru vīru bija gana, baļķi tika uzvilkti bez apstāšanās. Kad tika uzliktas griestu jeb sajūgsijas, tām pāri pārklāja jumta latiņas, izveidojot griestus. Uz tiem uzstūma spāru baļķus, samērīja un saķīlēja gatavas spāru žākles ar visiem šķērskokiem jeb bendzelēm.
Pirmo uzcēla pusspāres spraisli jumta gala šļaupumam, nostiprināja ar šķērskokiem un vēl drošumam ar papildus kārtīm, piesitot tās ar naglām. Tad pāri šķērskokam pārmeta velkamās virves abus galus. Divi vīri, ar savu svaru svērdami, vilka nākošo spāru pāri uz augšu, bet citi divi to cēla no apakšas ar kārtīm.
Kad spāre bija uzcelta, to steidzīgi nostiprināja ar pagaidu balstu, izmantojot naglas. Pēc tam pārmeta bendzelei virvi ar galā iekārtu svaru un nomēroja spāres taisnumu. Kad tas bija izdarīts, divi vīri katrā galā ar svārpstiem jau sagatavotā cirtumā ieurba sienas baļķī caurumu un nostiprināja balstu ar pamatīgu koka tapu, kas uz rovja bija krietni izkaltēta, kālab varēja tikai briest un kļūt stingrāka.
Spāres ceļot, Tenis īsti izjuta, cik rija iznākusi liela. Jumta čukurs šķita tik augsts, ka, uz to skatoties vien, galva reiba.
Pēdējo, piecpadsmito spāru pāri uzcēla otras dienas vakarā. Pirms tā pacelšanas Popis ataicināja Sauci un lika viņai jau agrāk sagatavoto lielu ozollapu vaiņagu, kas bija izrotāts ar sārtiem sēr- mūkšogu ķekariem, piestiprināt pie spāru ragiem. Kad pēdējais izrotātais spāru pāris tika pacelts un nostiprināts, pāri līduma celmiem un sila eglēm atskanēja līksms sauciens: