— Līgo, līgo, aijai-jā! Līgo, līgo, aijai-jā! Lai uguns un mošķi nekaitē! Lai puvums un tārpi nemaitā! Lai svētība nāk pa durvim iekšā! Lai nešķīstība zūd pa pakšiem ārā!
— Visa apgaita līdz ezeram, līdz lielā kalna malai, līdz ērkšķu gravai, līdz Bebra rakumam lai top par āriskiem tīrumiem! — sauca Tenis.
Zane raudzījās uz debesu augstumos plīvojošo zaļsarkano vaiņagu virs nākošā rijas jumta čukura un klusi slaucīja prieka asaras.
— Nu, saimniek! — meistars uzrunāja Teni. — Ar steigu jāpļauj un jāved meldri. Sarūpētās kaudzītes uz jumta uzkāps ātri. — Viņš rādīja uz pienestajām niedru statiņām. — Steidziet uz popi klūgas un vicas griezt!
Meistara īstais vārds nebija Popis. Viņu tā bija iesaukuši tāpēc, ka viņš katru pļavu vai purvu sauca par popi.
Nu darba pietika visiem un visai dienai, arī vakariem. Jum ta licēji sadalījās divās daļās. Miks ar Sauci klāja kūtij kārtīgu niedru jumtu, meistars ar abiem dēliem sita latas un klāja niedras rijai. Tenis ar Līzi pļāva un veda niedras no ezermalas. Vakaros, kad kļuva tumšs un uz jumta strādāt nevarēja, rijas plāna vidū sakūra guni un pie ugunskura gaismas tēsa latas, urba tajās caurumus, taisīja trepes, kuru izrādījās par maz, karsēja, lieca un vērpa klūgas, darināja vicas.
No vēja sargāja rijas sienas. Jumta augstumā vēl stāvēja klaja debess, ar spārēm un ar latu rindām sastrīpota. Uguns tās skaisti apgaismoja.
Meistars izrādījās labs teiksmu stāstītājs. Kamēr viņam un citiem pirksti veikli kustējās, darot darbus, no viņa mutes plūstin plūda viens stāstījiens pēc otra gan par apburtiem akmeņiem, gan par runājošiem ozola bluķiem, gan par brīnumskaistām dūkņām, kas ievilina kaislīgus puišus savās skavās un noslāpē, gan par raganām un vilkačiem.
Visi stāsti sākās ar to, ka viņam pazīstams cilvēks vai nu pats redzējis un piedzīvojis notikušo, vai dzirdējis no tāda, kas to pats savām acīm skatījis un ar savām ausīm klausījies.
— Dukņa vilina, lokās un gorās, atklādama savus plikumus, un kaislē vaid tā, ka jebkurš vīrs zaudē prātu un iet viņai līdzi, kā uz pūni kaušanai iet pie saites vests slaktējams auns, — Popis runāja. — Par Dieva laimi, skrienot pakaļ meža meitai, šim kāja aizmetusies aiz zara, tāpēc nokritis un uz saknes sasitis galvu. Kad atjēdzies, daiļava vairs nav bijusi redzama, tikai krūmos tālumā atskanējuši viņas kairie smiekli un degunā spiedies salds puķu un sievietes sviedru smārds…
— Tādu smaku mežā esmu odis, — teica meistara jaunākais dēls, un viņa acis aiz brīnumiem bija platas, platas.
Par vilkačiem Popis zināja daudzus nostāstus. Turklāt tepat no tuvākās apkārtnes.
— Tepat doriešos, — Popis stāstīja, — pakums* pamanījis savu suni tā jocīgi īdam un stenam. Gājis lūkot. Nekā nematījis. Aber suns tā ij nemitējies. Sācis pa īstenam smilkstēt un gaudot. Pēc brīža tapuši dzirdami soļi. Pa tīrumu skrējis vilkačs — cilvēks ar vilka galvu un vilka asti. Pakaļ dzinušies divi jātnieki staltos kumeļos.
Vilkačs skrējis tik mudīgi, ka acis žilbušas. Pēdās tam kūpējuši pelēki dūmi kā no rijas jumta, un gaisā bijusi jūtama vieplīga smaka, no kā vīriem krūtis žņaugušās bailēs, bet pakrūtē ieķērušies tādi kā sveša kaķa nagi un neatlaidušies.
Vilkačs tā ij pazudis mežā, bet vienam no jātniekiem mežmalā ap zirga kāju aptinusies melna odze. Zirgs krākdams lecis, līdz nokratījis čūsku.
Par Vilkača noķeršanu Briņķu muižā Popis arīdzan zināja stāstīt citādi nekā Ķeveru Trīne vai krodznieks. Šis tas gan arī saskanēja.
— Muižā Felsbergs Vilkačam devis ost sērmūkša rīksti un stāvēt zem krusta. Šis varen viebies, tomēr izcietis. Pēc visa izskatījies, ka tas ir viens no Vilkaču lielkungiem, kas zina pretlīdzekļus svētumam. Kad viņam jautājuši par mājām, šis nosaucis gan pagastu, gan mājas, bet tur tādu māju nekad nav bijis. Tāds Kaulaišu Krišs nekad tur nav redzēts.
Pakums — zemnieks, kas uzrauga muižu.
Kad kungs licis skaitīt Tēvareizi, vilkatis sācis gārgt un lūdzis, lai viņu vairāk nemokot, pateikšot visu taisnību. Tad nu atzinies arīdzan, ka viņam vienād' darīšana ar sumpurņiem un jodiem, ka viņi reizēm ēdot bargu kungu dvēseles kā sakaltušus čiekurus, bet rudeņos, kad gaudojot meža virpuļu vēji kā šovakar, ķeroties arīdzan dzīvajiem pie rīkles.
Viņam esot atvēlētas trīs dienas gadā būt cilvēkam. Tad nevienam ļauna nedarot, tikai nolūkojot jaunu upuri. Pēc viņa vajāšanas atriebšanas darbu tagad būšot tik daudz, ka nezināšot, kuru pirmo kampt.
Kad muižkungs apjautājies, vai vilkačs savus mellos darbus vēl strādāšot, kad tiesas kungi viņu sadedzināšot uz sārta, šis atteicis, ka strādāšot vēl vairāk, jo sadedzinātu vilkaču dvēseles iemitinoties niknos karavadoņos, kas ar vienu mēzienu izmaitājot veselus novadus. Kungi pēc tādas atbildes apspriedušies un nolēmuši labāk tikties ar dzīvu karavadoni nekā ar dzīvu vilkati, tālab dzīrušies to sadedzināt. Vēl tik tiesa bijusi jāpagaida.
Tad sācies Lielā Vilkača putenis, atskanējuši kaucieni un brēcieni. Vērši kūtīs maurojuši, un kaķi slēpušies vilnas maisos. Divi suņi, nespēdami pārdzīvot Vilkača tuvumu, nobeigušies uz līdzenas vietas. Pats Vilkatis no kambara pazudis. Pa ceļam paguvis pārkost kunga zirgiem spēka dzīslas. Viss muižas pagalms vairākas dienas bijis Vilkača smakas pilns, ka elpot grūti.
Pēc trim dienām pats augstākais soģis — fogts ieradies muižā palūkot uz nešķīsteņa darbiem. Teicis, ka vēl labi jūtot sēra un dumbra gaisu. Limbažu pusē pirms gadiem desmit bijis tāpat. Tur sadedzināti vairāki vilkači. Tie paši atzinušies, ka Ziemassvētku naktī kopā ar burvjiem un raganām sagājuši Rīgas Doma baznīcā. Tur ieradies pats pekles vecākais velns, tērpies melnās vācu kunga drānās, sēdējis netālu no altāra uz augsta sēdekļa un smaidījis.