Pēc tam tas pats velns uz ērģelēm spēlējis un dziedājis velnu dziesmas šaušalīgā aizkapa balsī. Mazie velni situši ķepas uz cītarām. Dzīrušies arīdzan sniegties pēc kokles, ko baznīcā ienesis mazs puisēns baltiem linu matiem, aber tikko tai pieskārušies, kaukdami rāvušies prom, jo kokle, būdama paša Baltā Dieva skaņu rīks, nederot velnu spēlēm un velnu kalpībai.
Tenis klausījās, klausījās, bet netika gudrs, cik te taisnības, cik melu. Atminējās, ka pats ne reizi vien, apcerēdams kungu bardzību un ļaunumu, domājis, ka tāds Dormuižnieks patiesi pelnījis, lai tam uzbruktu jodi, sumpurņi un vilkači. Gribējis pats arīdzan iemantot kādu vilkaču un burvju gudrību, lai gan tas izrādījās bīstami, jo Zāļu Madi, nevainīgu sievu, viņas gudrība aizveda nāvē.
To, ka vilki klausījuši Lielajam Vilkatim un atvēruši kambara durvis savam ķēniņam, runāja visi. No vienas puses, tur nebija nekā pārdabīga. Vilku, droši vien, varēja samācīt tāpat kā suni, tomēr šermulīgi tas šķita, ka vesels vilku bars ieklūp muižā un kungi ij ar uguns bisēm nekā nevar padarīt.
Kur pēc tam Kaulaišu Krišs pazuda? Kālab kungi medībās nekā nepanāca? Kāds zvērs saplēsa Volfa lielo asinssuni?
Ja nu patiešām Vilkatis tikai trīs dienas gadā parādās cilvēka izskatā, bet pārējo laiku staigā kā gudrs vilks.
Tenis atminējās savu ar lingu sasisto vilku, kas noklabināja zobus viņam pie deguna, un sabaidījās. Kas zin, varbūt kāds zvērs veca vilkača ādā trin zobus arīdzan uz viņu?
Diemžēl, līdzēt tur nekā nevarēja.
No otras puses, tāds vilks, kas toreiz brūkleņu laukā gorījās, un tāds, kas guļus bija uzmeties Palsai uz muguras, drīzāk atgādināja gudru samācītu suni, kura saimnieks, kas zin, varbūt dzīvoja tepat ne pārlieku tālu, varbūt tajās mājās, kuru jumtus viņš bija ziemā skatījis no purva egles gala.
Ja nav nekādu burvību, tad tāds mežinieks, vai nu to saukt par Kaulaišu Krišu vai par Lielo Vilkati, nebija līdumniekiem naidīgs, citādi nenestu medus spaini un par paņemto cirvi nebūtu atstājis tik daudz naudas.
Ja sāka par to visu domāt, galva vai plīsa pušu aiz neskaidrības, tāpēc labāk bija nedomāt, nodoties darbam ar visu spēku, lai liekām prāta mocībām neatliktu laika.
Patiesi, labāk izdomāt, kā izrakt vietu rijas krāsnij, pa kuru laiku atvest akmeņus. Kad niedru klājums celsies augstāk, vaļēju guni plāna vidū dedzināt nedrīkstēs, lai dzirksts neielec jumtā.
Šoruden uz mežu ogās, riekstos un sēnēs Zane un Sauce tika mazāk. Lai algādžiem būtu ko ēst, nācās nokaut jau otro pavasara aunu. Toties darbi vedās raiti uz priekšu.
Kad bija uzlikts kūts jumts, Miks devās uz Ķeveriem. Palika tikai Popis ar abiem dēliem.
Tenis vai nu ar māti vai ar sievu katru dienu brauca ar ragavām uz ezermalu pēc niedrēm. Braucējam darbs nebija grūts, toties pļāvējam bija ko svīst un arī ko salt.
Lai gan rudens turējās sauss, nebija vietas, kur varētu piekļūt pie meldriem, nesamērcējot kājas. Dažviet niedras pļaujot gāzās ūdenī. Tās vajadzēja savākt, sasiet kūlītī un iznest malā pie vezuma.
Tenis smēja, ka viņš visu laiku ir slapjš kā ūdensžurka.
Kad ūdens kļuva auksts un pārklājās ar ledus kārtiņu, jokot vairs negribējās.
Vieglāk kļuva tad, kad viņi brauca uz purva malu pēc klūgām un vicām vai cirta tām piekalnītes bērzus.
Kas kaitēja jumiķiem? Viņi sēdēja uz jumta un svilpoja. Viens ķīlēja kārtiņas, divi klāja meldrus.
Sauce skraidīja kā vāvere pa trepēm augšā un lejā, pienesdama niedru kūļus. Zane noņēmās ar lopiem, putras vārīšanu un bērna pieskatīšanu.
Viņa viena pati, govis ganīdama, bija noņēmusi rāceņu lauku. Daļu turpat apraususi "miroņkaudzē", otru daļu atgādājusi uz kūti ar visām lapām. Tos puscūķi ēda, ausis kustinādami.
— Paldies Dievam, — viņa sevi slavēja, — ka man pavasarī bija prāts sasēt tik daudz tupeņu. Ko citu tiem sušķiem liktu vēderā? Viņi tak rijīgi kā meža zvēri.
Tā smagā darbā beidzot pienāca diena, kad rijas čukurā tika noslogota pēdējā niedru kārta, jaunā ēka stāvēja augsta un stalta visā savā godībā.
— Jumts, saimniek, ja guni nepielaidīsi, stāvēs ilgāk par tavu mūžu, — teica meistars, ar prieku lūkodamies uz paveikto.
Nākošā dienā, gluži kā jumta pabeigšanu gaidījis, uzkrita pirmais dziļākais sniegs.
Algādži ķērās pie istabas spāru darināšanas.
Vēl bija atlikušas dažas dienas no trīsdesmit nolīgtām. Ar tām nepietika, lai istabai uzklātu griestus, saslietu spāres un saķīlētu gala šļaupstus. Griestu baļķi vēl nebija sagādāti, tie jāmeklē mežā tādi, kas taisni plīst.
— Uzdzīsiet istabu līdz spārēm, par visiem trim kopā došu jums vēl vienu zlotu, — Tenis sacīja.
Meistars pagrūda uz augšu savu jērādas cepuri, pakasīja pakausi, saskatījās ar dēliem un sniedza roku Tenim līguma apliecinājumam.
Sniegi turējās trīs dienas. Tenis sadzina pagalmā meistaru sameklētos un nogrieztos kokus istabas griestiem un paspēja arīdzan aizbraukt uz Melnās sērgas laukiem pēc rijas akmeņiem.
Otrajā braucienā līdzi paņēma Sauci, kas tur ozolu birzē salasīja divus maisus zīļu cūku barībai.
Pa salīgtām dienām algādži salika dzīvojamās mājas griestus, saslēja spāres, pieķīlēja arīdzan dažas latas un salika gala sienas līdz jumta gala nolaidumam.
Darbus beidzot, tika izsista spunde alus muciņai. Visi, Silavu ieskaitot, sapulcējās rijā, lai pirmo reizi iekurtu lielo rijas krāsni, ko pa šo laiku bija paspējuši uzmūrēt Tenis ar Sauci.