Ārdos* bija uzkrauts vesels vezums miežu sera. Uz bendzeles tupēja pagājušā naktī pa vaļējām durvīm iemaldījusies pūce.
Kad sāka no krāsns celties dūmi un piepildīt telpu līdz pat čukuram, pūce sāka vaimanāt, bet pa atvērtām durvīm ārā nelidoja.
— Pūce ir gudrības putns, — meistars mierināja satraukto Sauci. — Jūsu māja taps par zintnieku mitekli. Runā, ka zintnieku pils kādreiz nogrimusi Burtnieku ezerā. Kur tā celsies augšā, vēl nevienam neesot zināms. Pēc jūsu vecāsmātes Zanes runām tā vien liekas, ka tā celsies taisni šamā vietā.
Un Popis atkal sāka savus daudzos teiksmu stāstus par nesaprotamiem notikumiem, ko viņš pats vai viņa paziņas pieredzējuši vai dzirdējuši.
Pieminēja arīdzan atgadījumu Olūksnes novadā ar trim karakalpiem, kas no rīta izjājuši un pazuduši bez pēdām ar visiem zirgiem.
— Reiz es arīdzan nonācu tādā vietā. Ceļam priekšā nostiepās tāda kā melna strīpa, — meistars skaidroja. — Atlika pārkāpt tai pāri, lai pazustu uz visiem laikiem. Viņā pusē ārs laistījās un vizēja sudraba spožumā. Sapratu, ka tur iet nevar, ka tur ir mūžības laiks, kurā tikai Dieva dēli staigā un miruši vecajie mājo. Atrāvu kāju atpakaļ. Paskatījos uz zābaku. Tas pārrauts pušu no augšas līdz apakšai. Sirds sitās kā negudra. Laikam pašu arīdzan bija ķēris viņsaules cirtiens. Pagāja vairākas dienas, līdz pilnīgi attapos un atgriezos šaisaulē.
Meistars, kura senčos bija lībieši, zināja daudz nostāstu par lībiešu puses notikumiem. Teicās runājis ar vīru, kas ne tikai savām acīm redzējis pa gaisu skrejošu pūķi, dzirdējis viņa balsi, bet saņēmis arīdzan no pūķa dāvanu —- veselu maisu zivju.
Ārdi — kārtiņas rijas žāvētavā, uz kurām lika žāvējamo labību.
— Notika tas tā, — Popis stāstīja. — Vispirms pūķis ierēcās tik skaļi kā desmit lāči reizē. Saule pietumsa. Tad ieraudzīja viņu debesu malā lēni lokām asti. Pūķis pats sēdējis tādā kā mākoņu krēslā ar baltu galvu debesīs. Pelēks rumpis ar melnu asti balstījies uz mežu galiem. Suņi aiz bailēm palīda zem klētiņas. Kad pūķis pielocījās tuvāk, atskanēja gaudīgi dārdoša runa skaidrā latviešu, nevis vācu valodā: "Maksu saņemsi!"
Pūķis, garām skriedams, ar asti aizķēris pagalma liepas galotni un to nolauzis, toties pagalmā nobēris zivis, no kurām daža vēl bijusi dzīva, spārdījusies. Pavisam vīrs savācis veselu pūra maisu ar raudām, brekšiem un līdakām. Dažs teicis, ka tas esot bijis viesulis. Kā varēja viesulis atnest zivis, ja tuvumā neviena ezera?
Dzirdot meistara stāstus, Tenim tapa savādi ap sirdi. Viņa cirvi paņemt un naudu atstāt arīdzan nevarēja viesulis, zibens vai cits dabas spēks. Tāpat medus spaini nevarēja atgādāt kāds visiem zināms meža zvērs, kaut vai pats gudrākais medus kārumnieks lācis. Pasaulē notikās ar prātu neaptverami atgadījumi, ar kuriem atlika vien samierināties un mierīgi darīt savu darāmo.
Pēc algādžu aiziešanas līdumnieku sētā iestājās miers. Divas dienas tika dotas tādai kā atpūtai, ja par atpūtu skaita apkārtnes sakopšanu, rijas klona iesvētīšanu ar pirmo kūlumu un sera pārvietošanu no kaudzes uz riju.
Tajās dienās ģimenes apspriedē tika pieņemti divi svarīgi lēmumi: jaunā sēta nosaukta par Dziļumiem un nolemts pavasarī iegādāties mājas sargu suni.
Ziema nebija dziļa. Pēc atkušņa uznāca stiprs kailsals. Pēc tam drusku uzsniga un atkal sala. Nu varēja droši pļaut ezera niedres, kuras ūdens laikā nebija sasniedzamas.
Strādāja visi četri. Vienīgi Silamīte gulēja, lupatās ievīstīta un piesaitēta pie groza, lai neizveltos no lazdas zarā iekārtā šūpuļa. Meita bija krietni apvēlusies un lūkojās pasaulē platām, izbrīna pilnām acīm.
Sētā pietika vietas, kur novietot savāktās niedras. Daļu sabāza zem sienam domātā jumtiņa jaunās istabas tuvumā, otru daļu sakrāva jaunajā rijā.
Ziemā jumta jumšana nebija visai ērta. Salā niedres kļuva trauslas, klūgas stīvas, darbs ar cimdotām rokām divkārt neveiklāks. Bet Tenim un Saucei nevajadzēja steigties — priekšā vairāki gari ziemas mēneši.
Darba steiga aprima. Garie vakari deva miesai vieglumu. Nesteigā darīts darbs dziedināja prātu un sirdi. Kad darba iemaņa bija iegājusies un niedru klājuma kārtībai līdzi nevajadzēja daudz piedomāt, Tenis, jumja krēslā sēdēdams, ja vien putenis vai lietus netraucēja, dziedāja:
Arājs ara kalniņā(i) - dū-dū-dū! Avots teka lejiņā(i) -jū-jū-jū! Netrūkst maizes arājam(i) - ai-ai-ai! Ne ūdeņa avotam(i) — lai-lai-lail
Maza maza man zemīte — vai-vai-vai! Bet ražīga labībiņa - lai-lai-lail Vienu graudiņu izsēju - vai-vai-vai! Desmit nāca atpakal(i) — lū-lū-lū!
Dziedāšana aprima, kad sagriezās putenis un vējš, kaut arī lielais egļu mežs to stiprā mierā savaldīja, ņēmās plosīt nepabeigto jumta klājumu. Jumta klāšanu beidza ap Meteņiem. Vēl dienas desmit pagāja, kamēr iekārtoja rovi, saslēja guļamlāvas, loga vietu aizbāza ar sūnām un lubām un nogrieza istabas vidū palikušos celmus, lai tie neslietos augstāk par grīdas baļķiem.
Nu jauno līdumnieku Dziļumu četras galvenās ēkas: pirts, kūts, rija un istaba bija gatavas. Varēja atkal ķerties pie līduma līšanas.
Zane apdarīja mājas soli un pieskatīja mazo Silamīti, bet Sauce un Līze kopā ar Teni strādāja līdumnieka darbus.
Ziema sanāca daudz seklāka nekā iepriekšējā, tāpēc līst līdumu varēja bez bēdu.
— Kad tie celmi satrūdēs, es būšu galīgi veca, — Līze bēdājās, griežot lielos skuju kokus.
— Toties paveries, kāds baļķis iznāca. Taisni kā nomērīts klēts balsta stabam, — Tenis vērtēja pa savam.
Purva malas eglājs tika sagarināts siena šķūņa baļķiem. Ja mežs tuvu un nogāztos kokus nav kur likt, kālab gan pļavas malā kaudzes vietā neuzcirst šķūni?