Tāpat tika gatavoti baļķi klētij, pūnei, gubenim, mantu kambarim un jaunajiem lopu staduliem vai, kā vecāmāte Zane mēdza sacīt, lopu stabuļiem.
Uz pavasara pusi, kad dienas kļuva garākas, darbs veicās labāk. Sagarinātos baļķus pa nedziļo sniegu aizveda uz būves vietām. Malkas kokus un zarus sakrāva atsevišķās kaudzēs. Zarus atstāja sadedzināšanai, malku — pavardam. Līdumniekam jāsamierinās, ka tīruma vidū stāvēja ne tikai celmi, bet arīdzan malkas grēdas.
Kad pienāca Lielā diena un dienvidū piekalnes bērzā jau tecēja sulas, Zane aicināja visus kopā apsēsties saulītē un padomāt, cik daudz svētības cilvēkam dod zeme un mežs. Zeme — augļus, mežs — gan augļus, gan mieru, gan daiļumu. Un tad viņa runāja: — Bērni! Es jūs vēroju. Tagadiņ varu pateikt, ka jūs gaida lieli godi un laiki. Sauce, tu izgāji pie vājinieces dēla. Sirdī saprati, ka tas nav vaļinieku celma, jo pati esi dižas dzimtas spēka zars. Tas, ka tu spēji sajust Tenī cilvēka garu, kas nes uz augšu debešos, liecina par tavu lielo prātu un maņu.
Kad redzēju tavu pazemību, pieticību, rāmumu un reizē lielo lepnumu, tad sapratu, ka tu esi dzimusi princese. Tikai veca būdama, attapu, kāpēc pasakas par īsto princesi cildina pelnrušķīti. To tu man iemācīji, Sauce.
Varbūt, bērni, es kādreiz kādu esmu sāpinājusi ar runām par mūsu lielļaužu celmu, ar savu neremdināmo lepnības garu. Varat man dusmot, bet tā nu ir balta patiesība, ka bez lielļauža gara, bez lepnas goda domas neviena cilts nevar pastāvēt.
Lai jūs nekad nesapamptu tukšā lepnībā un nekad nenoēstu savu godu maizē! Lai kādi bagāti gadi un godi nāk, neaizmirstiet pazemotos asnus, kuros tek lielļaužu celma sulas. Celiet tos uz augšu ar vārdu, ar palīgu. Jums priekšā skaista dzīve, kur būs ne tikai darbs, bet arīdzan līksmība. Tak neaizmirstat īsto laimes avotu:
Druvā iemu, druvā teku, Druvā man lieli prieki. Druvā man saule lēca Druvā saule norietēja.
Te, meža klusumā, vērojot jūsu darbu un saticību, māju celšanu un Silamītes nākumu pasaulē, es pārdzīvoju otru lielāko laimes mirkli savā garajā mūžā. Pirmais bija Laimes mātes sūtītais Teņa atnākums.
— Mām, — Līze iebilda. — Tu runā tik nopietni, it kā taisītos mūs pamest. Tu mums vēl esi gauži vajadzīga.
— Es netaisos mirt! — Zane saslējās. — Tagad mirt? Tad jau man vispirms prātā jāsajūk.
Uz brīdi iestājās klusums. Klusi šalca lielās sila egles. Tuvējos bērzu zaros vējš smalki žūžoja. Šurp plūda saulē sasilušo skuju un sūnu reibīgais svaigums. Smagi elpoja viss noslēpumainais Vilkaču sils, dodams spēku un prieku tā iemītniekiem.
II dala Vilkaču iznākšana
1.Gadu ritumā
Zane, vēl Ķeveros dzīvodama, bija solījusi līdumnieka māju celšanai un tīrumu ierīkošanai likt lietā veco Leimaņu un Ausalu laiku sidrabu un citu naudu. Nu tas laiks bija pienācis.
Līdz šim Tenis izlīdzējās ar poļu zlotiem, ko brīnumainā kārtā saņēma pazudušā cirvja vietā. Lai algotu gada kalpu, ar atlikušo naudu vairs nepietika. Izrādījās, ka kalpi kļuvuši dārgāki. Tā kā Zviedrijas karalis bija noteicis nodevas ņemt tikai no zemniekiem, bet muižas zemi neaplikt, daudzi muižnieki sāka muižai tuvākos laukus apstrādāt paši. Tas ir, ne jau paši ķērās pie arkla ragiem vai kāpa mēslu ratos, bet līga kalpus vai lika zemniekiem šo zemi apstrādāt klaušu darbu kārtībā.
Lielākā daļa Vidzemes muižnieku jebkuru darbu uzskatīja par kaunu un pazemojumu kunga kārtai. Felsbergs gan vismaz neatturējās darbiniekus izrīkot. Citās muižās, kur muižkungi bija mazāk izglītoti un lepnāki, muižkungs rīkošanā un saimniecības pārraudzībā nepiedalījās, nozīmēja šim nolūkam kādu zemnieku, ko sauca par pakumu jeb pakungu, kā nu kurā vietā pieņemts.
Lai saimnieki varētu nokārtot nodevas un vēl izpildīt klaušas kunga tīrumā, viņiem bija kopā ar visu kalpu un gājēju saimi jāstrādā no agra rīta līdz vēlam vakaram.
No klaušām dažkārt varēja atpirkties, bet tas maksāja baltu naudu — četrus, piecus dālderus gadā par cilvēku un vēl četrus podus medus.
Bērtulis stāstīja, ka nupat zemes tiesa piespriedusi kādam saimniekam samaksāt kalpam krietnu naudu, jo tas iesūdzējis
tiesā par līguma laušanu. Pietiesāti pavisam pusotra dāldera gadā, turklāt vēl drēbju kārta un uzturs.
Tautā izplatījās dziesma:
Daža laba kalpa sieva Cimdā naudu žvadzināja. Cita laba saimeniece Cimdā slauka asariņas.
Kalpus mainīja ne Jurģos, bet Miķeļos, tas ir, rudenī, kad priekšā nekādi lielie darbi nestāvēja, bet maizi šiem pielīgtiem algādžiem vajadzēja dot, tā teikt, jau uz priekšdienām.
Beigu beigās Dziļumu saimniekam palaimējās ar veselu kalpu ģimeni — pārbēdzējiem no cita novada. Atklātībā viņi nedrīkstēja rādīties, jo Vidzemes muižnieki savā saietā bija norunājuši pārbēdzējus izdot un bargi sodīt. Daudzi tādi laimes meklētāji esot vienkārši diedelnieki, kas nevīžo strādāt godīgu darbu, iekrituši parādos līdz ausīm un nu grib izlocīties, noslēpties.
Patiesībā pārbēdzēji biežāk bija tādi zemnieki, kas muižnieku alkatības dēļ tika padzīti no iekoptām mājām, iedzīti mežā līst līdumus, piesolot tikai dažus brīvgadus, tas ir, īsu atbrīvojumu no klaušām un nodevām.
Pārbēdzēja Reiņa ģimeni atveda Pauru Ansis. Kad Zāļu Mades vairs nebija, viņš izkārtoja cilvēku slēpšanas lietas un uzturēja manīgus sakarus ar meža iemītniekiem.
Tā bija liela ģimene. Tēvs Reinis, māte Lūle, vecākais dēls Mi- ķīts — divdesmit divus gadus vecs, Juris — divdesmit gadus vecs, Hansim un Aucim divpadsmit un desmit gadi. Vēl septiņpadsmit un piecpadsmitgadīgas meitas — Katiņa un Līna.
Ieradās viņi no Zimmermuižas "Jurumiem". Katram mugurā drēbju nastiņa. Vienīgo vezumu vilka pelēkraibs zirdziņš vārdā Daglis. Vezumā atradās visa viņu mantība. Ragavas līdz augšai piekrautas pilnas ar visādiem krāmiem: toveriem, mucām, groziem, aužamiem un vērpjamiem daiktiem. Apakšā blīvējās maisi ar sēklas graudiem.