Zane atbraucējus vērīgi nopētīja. Vecaimātei pret cilvēkiem bija viens, bet skaidrs mērs: vai tie ir goda ļaudis, kas pēc nelaimes un likstās atkal ceļas augšā, vai gaudulīgi ļēļaki no gala līdz galam.
Jurumiešu saime Zanes vērtējumu izturēja. Pirmajā vakarā, kad bija pieticīgi iekārtojušies lielās saimes istabas kaktā kopīgā mīļā pulciņā, Reinis atsēdās uz grīdas lielās egles celma vietā un teica:
— Žēl, ka tas celms nav garāks, nebūtu uz grīdas jāliek diben- gals.
Ieraudzījis Teņa izgudroto skalu turētāju, uzslavēja:
— Tas ir ontlīgs stiķis!
Tad bēdzēji izstāstīja savu bēdu stāstu.
Ziemera muižas lielskungs esot sapinies ar Sļukuma trako kungu. Arī Kerstena muižas prosesors jeb īpašnieks Johans Nan- delštats pavedinot Ziemera muižkungu uz visādām uzdzīvēm, ākstībām un naudas tērēšanām. Nandelštata prāts no karā pārciestām šausmām palicis paviegls, jo viņš dienējis pie mežonīgā Hanša Vrangeļa Austrijā, kur ticis par dragūnu kapteini.
— Karā jau cilvēks ne darbu, ne godu mācās, tikai asiņainu ļurbāšanos, — Reinis prātīgi sprieda, par to saņemdams Zanes uzslavu:
— Tas tiesa, dēls! Tev gaiša galva.
— Muiža arīdzan šim nokrita kā no gaisa, — Reinis stāstīja tālāk. — Viņa vectēvs no mātes puses saucās johans Šļukums, kas te mita no Meistara laikiem. Meistars bija vecu laiku kungs no tālaviešu celma. Ontlīgs vīrs, kas uz upes uztaisīja dzirnavas un vērpavu. Viss tagad izpostīts.
Mūsu Kristops Langenbergs nebija ļauns. Atbraucis no Vāczemes pilsētas Meisenes, dienējis pie Fabiana fon Tīzenhauzena. Muiža lēnēta kopā ar trim māsām, kas arīdzan prasa naudu, tāpēc klaušas lielas, nodevas briesmīgas. Un šis no tā trakā Nandelštata mācās visādus niķus un ļaunumus. Katiņai uzklupa. Aizveduši uz muižu, likuši izģērbties…
Kauns stāstīt. Labi, ka viņa šos apmānījusi un aizbēgusi… Sāka slēpties…
Tā viss kopā: nodevu parādi, pārliekās klaušas, Katiņa… Dzina ārā no Jurumiem. Prom uz lielā Dēliņu kalna pusi gravainā un kalnainā mežā, prom no āriskiem tīrumiem, kur mani vectēvu vectēvi aruši gadu simtiem ilgi.
Var jau teikt, ka Langenbergam arīdzan nodarīja pārestību, pievienodami daļu viņa zemnieku Olūksnei, bet vai nu tai karakalpu trakulībai varētu līdzēt ij taisnīgāks dalījums.
Tā nu tas ir — savējos dzītin aizdzen. Vietā nāk bēgļi no citurienes. Stāmers un Skripītis no Kurzemes, Kuzma — no krievu zemes. Ļaudis klaiņo kā neļauži.
Tādā skuju būdā, kāda jums te stāv, nodzīvojām pusgadu. Sēklas graudu atpakaļ nedabūjām. Viens bērniņš gan aizgāja viņsaulē…
— Ai, ai, posta dienas, — to dzirdot nopūtās Lūle. — Tie abi ērzeļkungi jau mūs par cilvēkiem neturēja. Sprieduši, vai maz zemniekam esot dvēsele. Likuši Katiņai nomest drēbes, lai aplūkotu, vai visas lietas esot kā cilvēkam, vai kā lopam…
— Mam, nerunā… — Katiņa lūdzās.
— Labi, meitiņ, lai tēvs stāsta, — Lūle piekrita.
Reinis turpināja stāstu.
Kungi patiesi sākuši domāt, ka zemnieki ir pēdējie muļķi. Lai izdzīvotu, par tādu ne vienam vien nācās izlikties.
Kungs prasa:
— Kur tu vakar biji?
Zemnieks atbild:
— Kungs, es cieši guļu.
Kungs taujā par citām dienas darīšanām. Zemnieks atbild:
— Man, kungs, maktens miegs.
— Tu dienā guli? — kungs kliedzis.
Šis atbild:
— Dienu, kungs, man nav. Man pieder vienīgi klaušas un baznīca.
Jāegļo linu tīrums. Šis ar egli šļūc tik pa vienu vietu. Pakums nosūdz kungam. Kungs apskaišas, liek nopērt. Pats skatās. Pie katra sitiena zemnieks priecājas:
— Ai, cik labi! Ai, cik viegli! Kādu saldu elpu dod! Cik labi, nu varēšu pagulēt! Nebūs jāiet klaušās. Kauč nu biežāk pērtu! Tāda maņa kā pie jaunas meitas! Ak, Dieviņ, cik mīksti!
Tādus muļķus spēlējuši vairāki. Kad no Vāczemes ieradušies gudri kungi zemnieku aizstāvji, Langenbergs vedis šiem rādīt tādus zemniekus. Gudrajiem vācu kungiem nācies atzīt, ka latviešu zemnieki nav īsti cilvēki, bet zemākas cilvēkveida radības, kam pārlieku truls prāts un ačgārna lietu saprašana.
Reinis vēl pastāstīja, ka pirms gadiem desmit vai piecpadsmit Šļukuma muižas īpašnieka Nandelštata divi dēli kopā ar poļu karakalpu klaiņojuši pa apkārtējiem pagastiem, laupīdami un sievietes ķerstīdami, līdz pēkšņi visi trīs ar visiem zirgiem pazuduši, kā ūdenī iekrituši.
Līdz šai dienai neviens neesot ne matiņa atradis, lai gan meklēšana bijusi pa visu novadu gan pie poļiem, gan pie zviedriem.
Ij tagad vēl neesot beigusies. Mācīti vīri zintnieki lūkojuši palīdzēt, sprieduši, ka tādās vietās, kur strauji mainās māls ar smilti un tekums nogrimst līdz elles dziļumiem, esot āderes, kur cilvēks pazūdot un izkūstot kā svece līdz ar visām savām mantām. To mācīti ļaudis saucot par trānscēndrānu vai kā līdzīgi.
Tenis, Sauce, Līze un Zane klausījās Reiņa stāstījumā varen ziņkāroti. Tas bija cilvēks no tāluma, tāpēc zināja daudz jauna. Turklāt katrs redzēja, ka galva viņam ir īstajā vietā. Jautri tapa iedomājot, ka tādi gudrenieki muižnieku priekšā spēlē muļķus un apmāna Vāczemes zintniekus kā mazus bērnus.
Ar Jurumiešu saimes atnākšanu Dziļumos radās jauna dzīvība. Darbi kārtojās pavisam citādi. Ātri tika pabeigta pusbūvētā lielā kūts un pļavmalas pūne, nolubots klēts jumts un apjumts gubenis.
Tenis ierādīja Reinim bandinieka* daļu mežā, kas jānocērt līdumā, strādājot vienu dienu savā, vienu dienu saimnieka darbā.