Zane kā veca lielbajāru meita uzņēmās darba dalījumu, kad jaunajiem pietrūka padoma un bija tā kā neērti par pliku velti likt cilvēkam pūlēties.
Katiņa un Līna, kas meža būdas sūrumā bija zaudējušas mazo māsiņu, metās kā uzburtas uz Silavīti, kuru labāka skanējuma dēļ ieteica saukt par Silamīti un citu vārdu vairs nelietot.
Silamītei bija piepulcējies brālis Indriķis, kuram arī tagad netrūka auklētāju un žēlotāju.
Tīrumi kļuva arvien lielāki. Palsas kumeļam rudens tirgū tika piepirkts draugs. Nu abi jaunie zirgi nāca mācāmā vecumā. Līdumnieku tīrumiem zirgi gauži noderēja.
Tenis uztaisīja otru īpašu arklu sakņu raušanai, ko sauca par bebli. Ja pareizi mācēja aizķert, alkšņu saknes ar tādu nebija grūti izraut. Bērza celmi niknāk turējās pretī. Nebija arīdzan liela vajadzība to saknes plēst, jo tās slēpās dziļāk zemē un sēšanas darbiem daudz netraucēja. Vissmagākais bija lielegļu līdums. Tur celmi trūdēja gadu desmitiem, tāpēc tos nācās apcirst un izcelt ar bomjiem. Tas bija bezkaunīgi grūts darbs.
Bandinieks — kalps, kas par atalgojumu saņem sēklu un zemes gabalu.
Tīrumi plētās plašumā. Purva malas dūksnājam cauri tika izrakti grāvji, tālab tas pārvērtās par auglīgu lauku, kur rāceņi auga bērna galvas lielumā un mieži deva desmito graudu.
Kalnāja plato muguru pie Melnās sērgas laukiem starp Pērļ- upīti, ērkšķrožu gravu un Bebru upes līkumu kaimiņos Greveļu Ansim tajā gadā, kad Dziļūdeņos beidzās lielo māju celšana, mežu sāka līst Ķeveru Miks ar savu jauno sieviņu Daci. Mājas vietu izvēlējās Daces tēvs — ūdens āderu zinātājs. Viņš teica:
— Te būs jums aka, kurā nekad netrūks ūdens.
Grūti bija ticēt, jo vieta atradās vai pašā augstienes virsotnē. Tomēr, kad viņi sāka rakt aku, izrādījās, ka tēvam taisnība. Nebija ierakušies ne cilvēka auguma dziļumā, kad sāka sūkties mitrums. Drīz vien ūdens plūda tik strauji, ka rakšanu nācās pārtraukt un ar steigu rāpties no bedres ārā. Aka piestājās ūdens pilna. Labi, ka bija savlaicīgi ielikuši ozolkoka grodus, citādi viss rakums būtu sabrucis.
Nu vairs šaubu nebija, ka te jāceļ māja. Tuvumā atradās vairāki lieli ozoli, kas varēja būt vairākus gadsimtus veci. Kazi, atliekas no senas svētbirzes, kuru vāci, kā dzirdēja runājam, pirms simt vai simtpiecdesmit gadiem likuši izcirst.
Par Mika mājas vietu neapmierināts bija vienīgi Tenis. Kālab gan draugs savu sētu izvēlējies tik tālu no Dziļumiem? Nevarēs Līgodienā salīgot, Saulgriežos kopīgu bluķi vilkt un Meteņos kopā vizināties no kalna. Arī līdumnieka darbos un rūpēs bija grūti Mikam un Dacei palīdzēt, atmaksāt par to, ko Miks bija viņiem līdzējis.
Žēl, bet Mika prātu neviens nespēja grozīt. Kā vecāmāte Zane reiz cildinoši izteicās, Miks bijis un paliek karaļdēls pēc savas dzimtās dabas: kluss un jutīgs, īsts lēmējs, kas otram cilvēkam vēlē tikai labu. Mikam gribējās, lai viņa sēta stāv augstāk par citām, lai no tās var pārskatīt visu plašo klajumu, kad meža vietā būs tapuši āriski tīrumi. Redz, cik tālu viņš domāja.
Tenis aizsūtīja draugam palīgos Reiņa vecāko dēlu Miķīti. Tas atgriezās pēc pāris nedēļām un stāstīja, ka Mikam darbos palīdzot vecākais brālis Krists no Ķeveriem ar veselu kalpu pulku.
Tāda ziņa Teni padarīja tramīgu. Varbūt Miks grasās uzcelt lepnāku un lielāku sētu par Dziļumiem? To nu nevarēja pieļaut. Viņš runāja ar vecomāti. Sak, vai tas būtu pareizi, ja vienkārša bajāra un leidas vīra dēls pārtrumpētu viņu — lielļaužu atvasi?
Zane deva sudrabu, lai Tenis varētu algot vēl divus kalpus un kalponi lielākiem darbiem.
Tā Dziļumu lielā saimes istaba pamazām pildījās ar gājējiem.
Kad mežs bija nolīsts līdz Ezerpurvam, tur arīdzan uzcēla siena pūni, ko Reinis savā vīzē sauca par šķeuni.
Zanei gāja uz galu jau astotais gadu desmits, bet vēl viņa turējās žirgta un moža. Prāta ziņā pārspēja dažu labu jauno.
Viņa bija tā, kas uzstāja, lai visiem jaunajiem Tenis iemāca rēķināt, lasīt un rakstīt. Pēc Zviedrijas karaļa rīkojuma citos pagastos lielāku zemnieku mājās sāka ierīkot skolas, kur bērniem mācīja rakstu gudrības un rēķinus. Arī Briņķu muižas jaunais kungs bija par tādu skolu atvēršanu.
Zemē nostiprinājās sen gaidītais miers. Zviedrijas karalis izrādījās vēlīgs pret zemniekiem, aizstāvēja latviešus pret vācu kungu pārestībām, centās ievest vienlīdzību un taisnību pēc savas zemes paražām. Zviedrija nepazina tādu kārtu dalījumu kā Vidzemē, kur kungi darbu uzskatīja par kaunu un pārtika no zemnieku klaušām un nodevām. Tomēr arīdzan karalis baidījās sanīsties ar vietējo muižniecību, kurai rokās bija visa vara.
Runāja, ka dažs labs muižnieks, kuru zemes tiesa taisnīgi nosodījusi, licis nopērt zemnieku tiesnesi par nepareizu spriedumu un vēl iesūdzējis viņu augstākā tiesā par pretošanos un varas darbiem pret kungiem.
— Tā tas ir, — sprieda Reinis. — Gan karalis, gan romnieku dievs tālu, kungs tepat tuvumā.
Ar visām netaisnībām dzīve tomēr griezās uz labo pusi. Kara posta un siriķu laikos zemnieki nebija droši, vai, aizveduši savu guvumu uz tirgu, naudu dabūs. Nezināja, vai nepārdoto mantu atpakaļ atvedīs, vai kāds par to samaksās puslīdz ciešamu cenu, vai saņemtajai naudai turēsies vērtība, lai par to varētu nopirkt kaut ko saimniecībai vajadzīgu. Tagad cenas kļuva zemniekam izdevīgas.
Vidzeme bija tapusi par Zviedrijas maizes klēti. Rudzi, mieži, kvieši, lini, medus, sviests un lopi labprāt tika pirkti. Rīga izvērtās par lielāko Zviedrijas pilsētu. No ostām katru nedēļu atgāja uz Gotlandi un Stokholmu pa divi trīs kuģiem, pilni ar zemes labumiem. Pretī no Malmes un Gotlandes nāca sāls un dažādu dzelzs preču kravas. Slaveni kļuva zviedru zāģi, cirvji, izkaptis un arklu dzelži, kā arī aitu cērpjamās dzirkles, linu susekļu zobi un zāģu vīles. Tāpat adatas, īleni un naglas.