Lētāki kļuva Gotlandes stikli māju logiem, jo tepat Latvijā gan Kurzemē, gan Vidzemē dažs labs uzņēmīgs muižnieks uzbūvēja stikla kausējamās krāsnis, kaļķu cepļus un rūdas kau- sētavas.
Kad zemē valda brīva saimnieciska rosība un brīvs darbs, tad allaž plaukst dzīve un cilvēki sevi dzen darbā ar labu prātu ne mazāk, kā vagara rīkstes skubināti. Tikai prieka visiem vairāk.
Ar dzelzs lemešiem varēja drošāk art celmainos līduma tīrumus, ar stiprām izkaptīm labāk pļaut nelīdzenos laukus un tērces, ar labiem zāģiem un cirvjiem raženāk strādāt mežā.
Ar Līzes gudru ziņu un Reiņa dēlu piepalīgu mežā bija izliktas gandrīz vai divdesmit dores bitēm. Divpadsmit auļu stāvēja dārzā starp iestādītām bumbierēm un ābelēm. Lai bitēm būtu medus ziedi, uz tālajām pļavām un ganībām, kā arī uz ezermalu iebrauktā ceļa malā tika iestādītas liepas. Lauku vidū, lai būtu kur tveicē piestāt cilvēkiem un lopiem vai paglābties no negaisa lietus laikā, tika iedēstīti ozoli. Šobrīd tur slējās bērzi un priedes.
— Sēta un lauki nebūs āriski, ja tur nezaļos liepas un ozoli, — teica Zane. — Lai manas acis vēl redz nākamo sētas daiļumu.
Sauce visos darbos gāja, klusi pie sevis dziedādama.
Garām gāju sila malu, Laba mana sila zeme
Āboliņu dēstīdama: Doris dēt, rudzus sēt:
Es domāju sila zemi Sīc bitīte, zied rudzīši,
Par ārisku padarīt. Pati prieka nevarēju.
2.Jautrās kalpones Mades pazušana
Gāja gadi vai, kā Zane teica, ritēja laika meti. Nu jau saimnieka galā čivināja četras jaukas atvasītes un piektā bija pieteikusi sevi uz nākumu šaisaulē.
Reinis tajā gadā izlūdzās no Teņa savam vecākajam dēlam Miķitim, kas bija apņēmis raženu sievu, bandu zemes gabalu uz bijušās Zāļu Mades būdas pusi.
Neviens Tenim nebija ierādījis viņa zemes robežas, tāpēc viņš tās noteica pats. Ko iesākt?
Tāda savas zemes ierādīšana kalpiem bija savāda lieta. Tu it kā aizlaid projām daļu savas bagātības, samazini savas tiesības un teikšanu, bet, no otras puses, kalps tev paliek parādā it kā par neko un strādā tavā labā tikai par to, ka esi viņam ļāvis justies brīvākam un patstāvīgākam uz sava zemes pleķīša.
Tenis baidījās, vai tikai viņa iecerētā, domās izauklētā trīs arklu lielsaimniecība no tā necietīs, nekļūs mazāka, tāpēc gāja apspriesties ar vecomāti, kas joprojām vēl turējās moža, lai gan viņai nāca jau astoņdesmit trešā gadskārta.
— Ko tu, bērniņ, bēdā, — Zane viņu mierināja. — Kas var atņemt tavu zemi tev, lielļaužu pēcniekam, kam pēc taisnības nāktos piederēt veselam novadam.
—Ja nu viņi pēc kāda laika iedomā, ka zeme pieder viņiem? — Tenis bažījās.
— Noslēdz skaidras derības, — Zane pamācīja. — Pēc katriem pieciem gadiem nosaki jaunu kārtību, kā muižkungi to dara, lai saprot, ka zeme ir tava daļa, bet viņi tikai zemei aizdoti jeb rentes ņēmēji. Lielbajārs bez bandiniekiem nekādi nevar iztikt. Tas tev nāks par labu.
— Reinis spriež, ka vest no tālā gāršas gala šurp visu bandas āru esot lieki, tāpēc viņš runā par jaunu sētas ciršanu, — Tenis runāja tālāk.
— Te nu, dēls, prātīgāk būtu, ja tu mājas cirstu pats, tad tavu piederību nevarēs apstrīdēt, — Zane pamācīja.
Šo pamācību Tenis ņēma vērā.
Patiesību sakot, tāpat galvenie cirtēji bija Reinis ar saviem dēliem. Tik vien tās atšķirības, ka Tenis rīkoja, ko un kā darīt. Protams, viņš bieži uzklausīja arīdzan Reiņa padomus vai lūgumus. Tā bandinieki tomēr saprata, ka īpašnieks un visa noteicējs ir Dziļumu Tenis.
— Nepalaid par vieglu, — pamācīja Zane. — Ja gājēju palaiž, no tā ceļas posts gan viņam pašam, gan saimniekam. Nav pasaulē nekas ļaunāks par izlaidību. Ij bads, ij karš, ij sērga nav tik kaitīgi, kā palaišanās vaļībā un slinkumā. No tā allaž saceļas tikai sav- starpu naids aiz skaudības, dīkuma, aiz nelietīgas bramanības.
Aizgājušo jurumiešu vietā Dziļumos nāca citi kalpi un kalpones.
Lielajās Gāršas pļavās, kur pēc koku nociršanas bez aršanas un sēšanas saauga kupla zāle, siena iznāca tik daudz, ka vajadzēja uzcelt divas siena pūnes jeb šķūņus.
Dziļumu laukus nu jau apstrādāja ar pieciem zirgiem. Govs- lopu pulks bija pieaudzis līdz desmit galvām.
Katru rudeni uz tirgu varēja aizvest trīs, četrus aunus un vienu vai divas aitas ālavīcas, kurām jēri vairs neatskrēja. Veda arīdzan pa vienam, diviem bullēniem, dažus podus vaska, linus un citu labumu.
Medu atstāja mājās veselībai un kārām mutēm, kuru bija pietiekoši daudz. Arī cūkas nepārdeva, jo visi labprāt ēda cūkas miesu.
No labībām visraženāk padevās mieži un rudzi. Pēdējā rudenī zviedru uzpircējiem aizveda veselu lāsti jeb četrus Rīgas pūrus [2] rudzu, par to saņemot sešus zviedru dālderus [3] sudrabā.
Pārpalikušo naudu Tenis krāja kopā ar vecāsmātes dāvāto seno leimaņlaiku mantojumu, krāja nākamības nezināmiem laikiem, kā arī domādams par desmitgadu iztecējumu, kad būs jāsāk maksāt nodevas un jāiet klaušu gaitās uz muižu. Viņš cerēja, ka Felsbergs ļaus atpirkties ar leidas naudu. Kā ļaudis stāstīja, tā atpērkoties vai puse no Vidzemes zemniekiem.
Kad uznāca dziļa ziema un sasniga biezi sniegi, viss līdumā nocirstais klajums izskatījās tīrs un balts no viena meža līdz otram. Reizēm bija grūti ticēt, ka tur augušas varenas egles, priedes un raženi bērzi. Lauki šķita gluži āriski.
Par Lielā Vilkača negantībām vairs nebija nekas dzirdams. Arīdzan Dziļumus nekādi slepeni nācēji neapmeklēja. Varbūt tāpēc, ka māju sargāja divi čakli suņi: ganu Pakans un saites Boncis.