Vienīgi no aizviņa pagasta vēl pienāca ziņas par kādas jaunas meitas pazušanu, bet tā ātri aizmirsās. Notikušais nekādi nesagājās ar Vilkaču silu, jo bija pārāk tālu, un meita jau iepriekš bija ķīvējusies ar muižkungu, kas bija viņu pieņēmis par kalponi, bet prasījis tādus pakalpojumus, ko meita nebijusi ar mieru dot.
Dažs pieļāva domu, ka muižkungs pats meitu aiz niknuma par nepakļaušanos kaut kā nomaitājis, jo nekādu lielo traci par cilvēka pazušanu necēla.
Pavasaros un rudeņos, kad lauki nebija sniega klāti, nedz arī viļņojošu druvu segti, varēja redzēt daudzos lielegļu celmus, kas joprojām čurnēja un negribēja padoties ne laika zobam, ne līdumnieku pūliņiem.
Reinis, kam līdumu plēšanai laika bija vairāk, celmu laušanai lietoja veco lāču migas taisīšanas paņēmienu. Rudeni pirms lielajiem vējiem paraka un aizcirta dižegļu saknes veselā meža strēķi. Kad uznāca vētra, koki gāzās viens otram virsū, raudami sev līdzi cits citu. Tā dažkārt vienā naktī vētra izlauza vairākus dučus sīkstu egles celmu bez cirvjiem, kapļiem, lāpstām un cilvēku spēkiem.
Diemžēl vienā tādā aizlūznī patiešām lācis ietaisīja migu, laikam tak nezinādams, ka aizlūznis domāts citam nolūkam. Tenim ar ķepaini iznāca bīstama saķeršanās. Par laimi, tā beidzās liktenīgi tikai lācim.
Dziļumu sētā ļaužu pulks kļuva aizvien lielāks. Gājēji te labprāt turējās, jo galdā netrūka ne aizdara, ne pavalga. Par maizi, karašu vai plāceni ij runas nevarēja būt. To ļāva katram ēst, cik vēders nesa.
Tenis bija stingrs, bet laipns saimnieks, kas prasīja kārtīgu darbu, pats iedams visiem pa priekšu.
Tāpat Sauce allaž bija mīlīga un klusa tāpat kā Līze. Vienīgi vecā Zane reizēm pacēla balsi, kad redzēja kādu darām pārlieku aplamību vai aumaļ dīki vaļojamies. No viņas rājiena visi bijās, tāpēc Tenim un Saucei nevajadzēja pārāk piepūlēties ar saimes rīkošanu. Lai gan Zanes balss vairs nebija nekāda skaļā, jaunie viņu salīdzināja ar Pērkonu. Viens otru tā arī apsauca:
— Rimsties! Pērkons rūks!
Īstenībā Zane bija mīlīga un labsirdīga. Mazie bērni ap viņu pītin pinās. Bērns, ja tas pareizi ievadīts, vislabāk novērtē cilvēkus.
Tad kādu dienu Zanei, kurai jau nāca pie deviņdesmit, uzradās sāncense, kas pati, diez vai to vēlēdamās, tūlīt piesaistīja bērnu vēlību. Tā bija jaunā kalpone Made, kuru māte, muižas vaļiniece, tīši par puscenu bija spiestin uzspiedusi Tenim un Saucei rudens tirgus laikā. Lūgusi pieņemt par kalponi, jo, kā māte izteicās, tas bērns pārlieku darbīgs un nevaldāms, ka māti vairs neklausa, tak svešus ļaudis klausīs un meža milzumā norims.
Jaunā kalpone nebija ij nedēļu sabijusi, kad Zane viņu aicināja pie sevis, lika apsēsties uz Reiņa taisītā grebļu bluķa un pajautāja:
— Vai tu neesi Zāļu Madei rada?
— Nezinu, vecomāt, — Made papurināja savas tumšās cirtas. — Māte to no manis slēpj.
—- Tu zini, kā beidzās Zāļu Mades šīszemes gaitas? — Zane jautāja.
— Nezinu, vecmāmiņ. Laikam jau ļauni?
— Ļauni gan, — Zane piekrita. — Guni sadedzināja.
— Kāpēc?
— Kungiem nepatika. Bija pārlieku žirgta tāpat kā tu.
— Vai! — jaunā Made smagi nopūtās un tūdaļ sāka smieties. Smējās tik dzidri, ka bērni saskrēja apkārt taujāt, kas tik jauks te runāts un bijis.
— Viņa smejas par cilvēka cepināšanu uz uguns, — Zane paskaidroja.
— Ziemā sildīja? — jautāja Indriķis, priecīgi vērdamies meitā.
—-Jā, — Made piekrita, sagrāba zēnu rokās un pacēla gaisā. —
Tu šitā aizlidosi dūmos tieši debesīs, ja es tevi sildīšu.
— Ai, Dieviņ! -— Zane atmeta ar roku. — Tu tak esi nelabojama delvere.
— Kas tā tāda delvere? -— Made jautāja.
— Tāda kā tu, — Zane atbildēja. — Auša, kurai menčīgas lietas vien prātā.
—-Menčīga! Menčīga! — klaigāja Indriķis un piebāza degunu Madei pie vaiga.
— Muļķi! — Made viņu apsauca.-—Ar degunu neviens meitu nebučo.
Indriķis tūdaļ attapās. Nomutēja uz vaiga ar skaļām lūpām visiem par lieliem smiekliem.
Made ne brītiņu nespēja nostāvēt mierā. Darbus viņa paveica tikpat ātri kā palaidnības. Bērni viņai palīdzēja, cik vien spēja, jebkurā darbā. No meitas virmoja tāds dzīvesprieks, ka arī Zanes nopietnība tika salauzta.
— Ai, Made! — viņa teica. —-Ja tev pamāte liktu no pelniem lasīt pupas, tad tavā vietā visu to izdarītu sveši bērni. Tā tu tiktu debesīs par velti.
Kā vienmēr sarunas laikā ar vecomāti ap viņām stāvēja bērni un līksmi klausījās.
— Man nav pamātes, — Made atsmēja. — Patēvs taisījās nākt, bet aizgāja pie tādas, kurai platākas… —Viņa aprāvās.
— Kas platāks? — Zane pabargi jautāja.
— Platākas gūžas, — Made teica un nosarka.
Patiesi, ar Madi nevienam nekļuva garlaicīgi.
Reiz viņa ar bērniem pazuda aitu laidarā. Kad pēc mirkļa tur ieradās Sauce, trim aitām izrādījās sapītas kājas.
— Kāpēc tā? — Sauce brīnējās.
— Kas tas par pieguļnieku, kas neprot zirgam pinekļa uzlikt,— atbildēja piecgadīgais Dāvis vīra cienīgā nopietnībā.
Citreiz Made mācīja bērniem jāt uz cūkām. Kamēr viņi nosmērējās ar cūku mēsliem līdz ausīm. Pēc tam visi kopā tikpat jautri pie avotiņa izmazgāja drēbes pelnu sārmā itin baltas.
Bet arī tur paspēja negantoties: sarīkoja sacensības, kurš ilgāk izturēs stāvēšanu ledusaukstā avota ūdenī. Uzvarēja, protams, saimnieka Indriķis, kurš nekādi nespēja padoties kalpu Pēterīša priekšā. Pēc tam gan dabūja smeldzīgas zobu sāpes.
Vistrakāko numuru ar bērniem Made nostrādāja lielajā siena pūnē. Neviens pieaugušais ij zināt nezināja, ka pa siena apakšu zem sijām krustu šķērsu izraktas alas, bet pašā vidū ar Mades palīdzību ierīkots "laupītāju miteklis", izklāts ar segām un kažokiem, apgādāts ar pārtiku un citām mantām. To atklāja tikai vēlā pavasarī, kad pēdējo sienu sāka ņemt no lielās pūnes. Tad kļuva skaidrs, kur slēpušies kažoki un segas, kas visu ziemu veltīgi meklēti.