Kādu dienu mazais saimnieka Dāvis kopā ar Indriķi, spēlēdami laupītāju virsaišus, bija noguruši. Dāvis aizmidzis ciešā miegā. Indriķis izrausies no alas un, par brāli aizmirsdams, aizbraucis līdzi siena vedējiem uz pļavu. Viņam ij prātā nenāca, ka brālis saldā miegā dus "laupītāju midzenī".
Puiku sāka meklēt tikai tumsā, kad visiem "laupītājiem" vajadzēja būt istabā un "piestrādāt" par skalu mainītājiem, lai "karalis" neuzzinātu par viņu melnajiem darbiem.
— Kur tas Dāvis piņķējas? — pirmais satraucās Dāvja pārinieks Indriķis, kam brāļa vietā pienācās lieka skalu uzmanīšana. Satraucās arīdzan Sauce un Tenis. Ne mazāk nobijās delvere Made, jo visu acis tūdaļ raudzījās uz viņu.
Tika izmeklētas visas kūtis un citas ēkas, izčamdīts gubenis. Pat pirtiņa un klētiņa tika atvērtas un izklaigātas. Bērns bija kā akā iekritis, lai gan Dziļumos akas nebija, tikai avotiņš, kurā noslīkt piecgadīgam resgalim pagrūti.
Kad no meklēšanas visi bija paguruši un sēdās pie vakariņu galda, durvīs parādījās Dāvis sapīkušu vaigu, caur pieri lūrēdams.
Pirmā pie viņa metās Made, priecīgi mutēdama palaidni uz abiem vaigiem. Pašai pāri vaigiem tāpat kā Saucei noripoja prieka asaras.
-— Kur tu biji? — visi taujāja.
Puika joprojām bija pikts. Neatbildēja, bet liela cilvēka nopietnībā pārmeta:
— Jūs te visi bez manis dzīrojāt pie mielasta galda.
— Pasaki, dēliņ, kur tu biji? — Tenis jautāja.
— Laupītāju midzenī, — skanēja atbilde.
— Kur tas atrodas?
Dāvis palūkojās uz Silamīti, Indriķi, Ansi, Pēteri un citiem bērniem, tad paskatījās acīs Madei un teica:
—-Alā.
— Kur tā ala?
Dāvis brīdi domāja, tad teica:
— Te ir Vilkaču sils. Cilvēkiem visas lietas nav jāstāsta.
Dažs iesmējās.
— Ko tu tur darīji? — jautāja Sauce.
— Gulēju, — Dāvis godīgi atzinās.
— Made! — ierunājās Zane. — Tu tak zini?
— Zinu, — Made atzinās.
— Kur tas ir? — Zane uzstāja.
— Nesaki! — iesaucās Indriķis. — Tu esi mūsu gūstekne, vilkaču princese, tu neesi laupītāja.
— Gan jau, — samierinoši teica Līze. — Ja tik vēsā laikā tur bērns varēja mierīgi gulēt un pats pārnākt, tad tur nekā ļauna nav.
Dziļumu ļaudis pie Mades nerātnībām ar bērniem bija jau pieraduši. Viņu joki un noslēpumi it kā paplašināja pasauli. Tas tādā meža noslēgtībā gauži noderēja. Turklāt Madei joku un nerātnību bija tik daudz, ka visas iztiesāt nebija pa spēkam.
Puiši uz Madi skatījās kārām acīm. Bet viņa zināja godu. Kad Jurumu Juris reiz lūkoja viņu meņģīgāk sagrābt, dabūja tādu pļauku pa ausi, ka nožvankstēja vien.
Viņa prata aizstāvēties ar vēl bargākiem līdzekļiem, lai noturētu puišus pieklājības robežās. Tajā pašā laikā viņa labprāt tos ķircināja un vilināja, sevišķi Jurumu Hansi, kurš tāpat kā citi Reiņa lielākie bērni, izņemot Miķīti, dzīvoja Dziļumos. No viņas mirkļa untumiem nepaglābās ij sešpadsmitgadīgais Jurumu Aucis.
— Nāc, nomutē mani! — viņa puisim pavēlēja mazo bērnu klātbūtnē.
Aucis nosarka kā ābols.
— Paklausi vilkaču princesei! Paklausi! — gavilēja mazie. Dievs viens zin, vai viņi bija samācīti, vai pratās paši.
Meitas pārliekās trakulības dēļ dažai sievai gribējās Madi apsaukt, atgādinot, ka viņa ir bandu bērns, kam tēvs nezināms, bet neiedrošinājās. Visi zināja, ka arī saimniekam Dziļumu Tenim tēvs nav zināms. Tādā ligā ne cilvēki vainīgi, bet juku laiki un pasaules ļaunumi.
Kad Made skumji dziedāja nabaga dziesmiņu "Ar āzīti vagu dzinu celmainā līdumā", visiem ap sirdi tapa sērīgi, un neviena viņas aušīgā doma vairs nešķita ļauna.
Beigu beigās tomēr piepildījās Zanes pareģojums, ka Madi gaida sūrs mūžs.
Pēc dziļās ziemas, kā parasti, nāca silta un tveicīga vasara.
Pāri mežiem un tīrumu plašumiem tvanēja dienvidus svelme. Ap celmiem sakuploja meža zemenes un saulē smaržoja tik saldi, ka likās — smaržo viss plašais kviešu un rudzu lauks.
Katru dienu purva malā un tālās Gāršas šķūņos dzina sienu. Pļaut izgāja pirms saules lēkta, nakts miegam dodot ne vairāk par četrām stundām. Made pļāva vālā visiem līdzi. Ņēma to nedaudz šaurāku, toties nekad neiepļāva celmos, kuri vēl arvien šur tur gadījās.
Pēc pļāvuma visi izārdīja vālus. Vīrieši pieveda ar gubām iepriekšējās dienas krāvumu pie šķūņa un, ja vajadzēja, izārdīja pārkaltēšanai. Pēc tam ieturēja pusdienas, kuras ar nēšiem vienai pļāvēju vatagai atnesa Sauce, otrai — Līze.
Tveices laikā siena darbos vīrieši gāja baltos kreklos un baltās vai zilganās pakulu biksēs. Tā varēja pasargāties no asiem saules stariem, vieglās drānas ļāva vējoties tveices karstumā. Vīriešiem galvas no saules un siena gružiem sargāja rupja linaudekla vai no salmiem pītas nošlauptas platmales, sievietēm — ap matiem apķerti balti lakatiņi.
Jautrā Made kā allaž visu darīja citādi. Viņa savus tumšos matus no saules un siena nesargāja, apsēja ar izrakstītu lentu, kas labi izdaiļoja viņas skaisto augsto pieri. Krekls viņai bija īsāks nekā citām sievām un meitām, atsedza nobrūnējušos kāju stilbus un ceļgalus. Lai atvēsinātos, viņa bieži brida ezerā ar visu kreklu. Kad iznāca malā, krekls pielipa miesām tik cieši, ka bija redzama katra viņas auguma līnija.
Darbs pie siena Madei patika. Vienīgi rīta cēlienā trūka bērnu, ar ko jārēties. Ar puišiem vālā nekādus pigorus taisīt nevarēja. Kaut gan arī tur viņa šo to izgudroja. Vienīgi Teņa klātbūtne viņu mulsināja. Līdz ko saimnieks ciešāk uz viņu palūkojās, Made nolaida skatienu. Tenis pats sev negribēja atzīties, ka trakulīgās meitas dzīvesprieks un možums, kas bija pavisam citāds nekā Sauces saldais mierīgums, viņam saistīja prātu. Lūkodams viņas vingros kāju dilbus un kailos ceļgalus, viņš ne reizi vien iedomāja par auguma apveidiem, kas slēpās zem drānām. Taisnību sakot, viņš caur meitas mitro kreklu tos jau bija vairākkārt skatījis.