Kādu dienu, pusdienas ēdot un ar puišiem tērzējot, Made bija nosēdusies tā, ka viņas ne pārāk garais krekls atslīdēja no gurniem pārlieku tālu. No puišu puses nekas briesmīgs nebija saskatāms, toties Tenim atklājās vairāk, tāpēc viņš gluži neapzinīgi ar vīrietisku labsajūtu palūkojās un kairīgi pasmaidīja. Sauce, to ievērojusi, skaudīgi un nedaudz zobgalīgi pajokoja:
— A-ū, tev patiktu gan!
Tenis apjucis palūkojās sievā un nosarka kā palaidnībā pieķerts bērns. Viņam nebija ienākusi prātā doma par Madi kā sievu. Bet šis Sauces teiciens un balss skaņa iesvēla galvā karstumu kā ar pirts slotu. Kopā ar dienvidu tveici, siena smaržu, Sauces un… Mades tuvumu tas pagalam apreibināja galvu. Viņš pamanīja, ka Made arīdzan visu dzirdējusi, redzējusi un sapratusi. Tas radīja vēl lielāku skurbuli.
"Ai, Dieviņ, Dieviņ," viņš prātoja gandrīz vai izmisis. "Saucei gan tā nevajadzēja teikt. Un vēl tādā garšīgā balsī, ka tirpas noskrēja pa locekļiem." Un viņš uzmeta biklu skatu Madei. Draiskule uztvēra to un mīļi pasmaidīja.
Ja līdz šim viņš visas Mades draiskulības bija uzņēmis drīzāk kā puicisku nerātnību, tad nu vairs nespēja tikt vaļā no Sauces vārdiem un kairīgās balss skaņas: "Ā-ū, tev patiktu gan!"
Nu viņš atcerējās Mades niķus ar pavisam citu domu. Pirms nedēļas viņš pārradās no Ozolkalniem, kur dzīvoja Sauces brālis Miks un kur bija aizvedis ķēvi pie ērzeļa. Made pienāca viņam klāt, pieglaudās gandrīz vai pie pleca un, mīļi acīs skatīdamās, bērna naivumā ziņkārīgi jautāja, uz ķēvīti palūkodamās:
— Vai viņai bija labi?
— Nezinu, — Tenis dusmīgi attrauca.
— Es domāju, ka saimnieks zin, — Made vīlusies sacīja.
Tenis bija godīgs vīrs. Viņam ij prātā nenāca krāpt sievu, bet
Mades tuvums viņu patiesi uzbudināja. Garšīgā piena putra sprūda rīklē. Vienīgi rūgušpiena krūzi izdevās izdzert un vēl otru krūzi ar ogu sulas dzērienu.
Made ziņkāri vēroja Teņa rīstīšanos.
Tāpat kā katru dienu visi nolikās pūnes ēnā uz diendusu. Vienīgi saimnieks ar Hansi taisījās iet pēc gubām. Puisis izskatījās pagalam noguris un miegains.
— Hansīt, man tevis žēl, — Made maigi sacīja. — Es saimniekam pavadāšu zirgu. Tāpat jāiet uz ezeru peldēties.
Puisis priecīgi atdeva pavadu Madei.
— Tev gan, Made, pietiek spara diviem puišiem, —Tenis uzslavēja. Tā nebija pirmā reize, kad saimnieks ar Madi strādāja, kamēr citi ņēma diendusu.
— Tu domā, ka es varētu ar diviem reizē? — Made saprata pa savam. Un priecīgi piebilda. — Man arīdzan tā liekas.
— Nedelverējies! — Tenis viņu apsauca.
— Vai tu, saimniek, ar divām nevarētu? — viņa jautāja un smējās.
Tenis sadrūma.
Kādu brītiņu viņi gāja blakām, tad Made teica:
— Ai, garlaicīgi!
To teikusi, uzlēca zirgam mugurā jāteniski kā puisis un aizrikšoja uz ezera līci, ka balti gurni nospīdēja.
Gubas bija sakrautas dūņājā, kur zirgs grima. Tenis tās, aiz koku galiem paņēmis, atmuguriski iedams, izvilka sausumā. Tur viņi aizjūdza zirgu un Made aizveda.
Kad bija palikusi pēdējā guba un Tenis, cirvi uz elkoņa paņēmis, grasījās iet cirst jaunus lapotņu kokus jaunām gubām, Made nejūdza zirgu pie gubas, bet piesēja to ūdens malā pie kārklu krūma un teciņiem skrēja pie Teņa, rokas izpletuši.
Nebija šaubu, ka viņai atkal prātā kāda delverība.
— Saimniek! — viņa sauca. — Nāc!
Tenis likās nedzirdam.
— Teni, muļķi, nāc! — viņa sauca, jautrā izbrīnā vērodama, vai saimnieks ņems to pie sirds, ka viņu nosauc par muļķi.
Tenis klusēdams vēroja draiskuli.
No meitenes plūda tik neviltots dzīvesprieks, ka dusmoties nebija spēka.
Viņa pienāca klāt un raudzījās Tenim sejā pēkšņā nopietnībā.
— Tu mani negribi,— viņa skumji sacīja.
— Neaušojies, meitēn, tu visiem patīc, — Tenis tēvišķīgi mierināja.
Viņa apķērās Tenim ap kaklu.
Tenis stāvēja apjucis. Neviļus pieskārās ar rokām meitenes augumam. Tas šķita kā ugunī kveldēts, trīcošs.
Pēkšņi Made atkāpās, rāva aiz rokas saimnieku sev klāt un pati krita zemē. Lai nesamīdītu negantnieci, Tenim arī nācās nokrist blakus. Made zibenīgi bija viņam virsū un piespieda pie zemes.
Tādu stāvokli nepieļāva vīrieša pašlepnums. Ar vienu rāvienu viņš meitu nosvieda sev blakus. Viņa pretojās, glauzdamās ar savu augumu pie viņa auguma.
Tenim ausīs ieskanēja Sauces balss: "Gribētos gan, patiktu gan…" Traks varēja palikt! Meitai un sev mūžu samaitāt, to viņš nedrīkstēja.
— Mīļo meitiņ, ko tu gribi? — viņš izbijies jautāja.
— Tevi. Vīru gribu. Vai nemani?
— Ko tu no manis? — Tenis brīnījās. — Puisi vilini, nevis precētu vīru.
— Nav puišu. Tevi gribu!
— Hanss, Juris, — Tenis minēja.
— Lai viņi iet pupās! — Made niknojās.
— Saucei gribi pāri darīt? —- Tenis jautāja.
— Nē, nē! Viņa ir laba.
— Dziļumus gribi mantot?
— Lai Pērkons sasper Dziļumus! Tevi gribu!
— Mīļā Made, tu esi apmāta.
— Esmu apmāta, — Made piekrita. — Vai tev tik grūti vienu reizi? Neviens nezinās. Gribu zināt, kā tas ir.
— Cits puisis labprāt to parādīs, — Tenis mierināja. — Tu esi gauži daiļa meita, salda kā avene.