— Daiļa? — Made jautāja un pēkšņi nometa kreklu. Pagrozījās. — Daiļa? Salda?
— Aumaļ daiļa, — Tenis apstiprināja, patiesi pārsteigts par Mades kailuma skaistumu.
Prātu gan tūlīt pārņēma bažas, ka viņš dara kauna darbu, vērdamies uz jaunas meitas kārdinošo augumu. Saules gaismā tik tuvu viņš nekad neko tādu nebija skatījis. No satraukuma reiba galva. Uznāca tāds kā nespēks.
— Teni! Palīdzi! — meita lūdzās.
Uzticīgais vīrs bija tiktāl apjucis, ka neko nevarētu palīdzēt, kaut ij gribētu.
— Es parunāšu ar Juri, — Tenis izgrūda un tūdaļ saprata, ka kļūdījies.
— Lai Juris iet ka…! — pēkšņi Made niknā, pārvērstā balsī iekliedzās un tūlīt aizšāva savai mutei priekšā plaukstu.
— Māsiņ, mīļo! — Tenis centās labot aizvainojumu. — Tā tiktu sabojāts gan tavs mūžs un gods, gan mans mūžs un gods. Ciestu daudzi nevainīgi cilvēki. Mūsu bērni un bērnu bērni ciestu par mūsu nesavaldību.
Made pieslējās kājās. Pasmaidīja.
— Daiļa tomēr esmu?
— Pārlieku daiļa. Galva reibst skatoties, — Tenis godīgi atzinās.
— Tevi es nesūtīšu tur, kur Juri, — Made sacīja un pavīpsnāja. Tad ātri uzrāva kreklu mugurā, piegāja pie gubas, notupās uz ceļiem un, sarāvusies kā maza nelaimes čupiņa, čukstēja:
— Vai Dieviņ! Dieviņ mīļo! Kā man sāp sirds!
Tenis nostājās viņai blakus. Viņam pār vaigu noritēja asara.
Made piecēlās, klusi ar plaukstu notrauca no viņa vaiga mitrumu un teica:
— Ejam cirst gubu kokus. Es palīdzēšu aizvilkt tos pie siena.
Pēc tam viņi piejūdza Bēri pēdējai gubai un aizvilka to pie
pūnes. Visi darbinieki gulēja saldā diendusas miegā.
Nedaudzie saspringuma mirkļi bija bijuši tik asi, ka Tenim šķita, it kā būtu pagājis ilgs laiks, vai vesela mūžība, bet ēna rādīja, ka vēl ir krietns brīdis atpūtai. Viņam gribējās, kā nekad agrāk, būt miegā blakus Madei. Bet to nedrīkstēja. Pāri cilvēka vēlmēm stāvēja citi lielāki likumi.
Vakarpusē, kādu brīdi palikusi ar Teni divatā, Made lūdzās:
— Nesaki Saucei. Man kauns! Lūdzu, nesaki!
Tenis klusēdams atmeta ar roku.
— Lūdzu, nesaki nevienam! Nesaki nevienam! — Made turpināja lūgties. Viņa šajā brīdī izskatījās tik maiga un aicinoša, ka Tenim galvā sakāpa asinis. Tagad viņš to spētu.
— Nesacīšu, — viņš apsolīja. Nezināja, vai citreiz spēs atturēties, ja Made vēl kādu reizi lūgs "palīdzēt".
No tās dienas meita kļuva nopietnāka. Ar bērniem vairs ne- draiskojās, divdomīgas dziesmiņas nedziedāja, toties bija iemīļojusi vienu dziesmiņu, ko reizi bija dzirdējusi no Zanes, kad tā stāstīja par Sauces un Teņa saderēšanos.
Vai pa Dieva devumam, Vai pa Laimas likumam Svešs ar svešu satikās, Mīļu mūžu nodzīvoja.
Tenis staigāja arīdzan ne īsti savā ādā, it kā būtu nodarījis nelietību. Gribējās prasīt padomu mātei un vecaimātei, ko viņam iesākt, bet nedrīkstēja. Bija solījis klusēt, nesacīt nevienam.
— Vai negribi aiziet pie savas mātes ciemos? — Tenis Madei ieminējās, kad lielie siena darbi bija beigušies.
Made nopētīja viņu ar savām tumšajām, skaistajām acīm un teica:
— Iešu pa mežu paklaiņot, ogas palasīt.
— Ej, — Tenis atļāva.
Tā Made sāka viena doties mežā. Bērnus līdzi neņēma. Atnesa avenes, mellenes, citreiz — neko.
Reiz no tāda gājuma viņa neatgriezās ne tās dienas vakarā, ne nākošajā dienā, ne pēc trīs dienām, ne pēc nedēļas.
Tenis pats devās uz Mades mātes mājām. Arī tur Mades nebija.
— Vai Dieviņ, kur mana saulīte palikusi? — Mades māte sērojās. — Būs kādā akacī iekritusi. Teicu, ka Vilkaču sils nav labs. Mana sirds juta. Viņa neklausīja, tikai pasmējās. Ai, Dieviņ, mana Saulīte! Mans gaišumiņš!
Tenim bija grūti klausīties mātes bēdās. Viņš jutās vainīgs, solīja izmeklēt visus purva akačus, lai gan saprata, ka nav iespējams visus pārlūkot.
Viņi pārmeklēja un ar grābekļiem izkāsa Bebra dūņekli, Egļu kalna slīkšņu. Aizlaipoja pat līdz Garās egles saliņai. Atrada senus sievietes kaulus satrūdējušās drānu driskās un lielu sudraba saktu, bet Madi ne dzīvu, ne mirušu neuzgāja.
Pārtrauca meklēšanu ar mierinošu domu, ka līķa atrašana jau neko nepalīdzētu, vien meklētāji uzzinātu, ka cilvēks patiesi pagalam. Varētu apglabāt smilšu kalniņā.
Mades pazušanas ziņa izgāja pagastā, kārtējo reizi ietinot Vilkaču silu baiguma plīvurā.
Garās egles saliņā atrasto lielo saktu Tenis noglabāja Zanes naudas lādē, kur viena tāda jau atradās.
— Tas ir Jersikas pils kalēja darbs, — Zane pavēstīja. — Senas godības daļa. Kas gan nelaimīgo ļaudavu iedzinis purā?
Pagāja gads. Pagāja divi trīs gadi. Nekādas ziņas par Madi nenāca.
Tenis meitas meklēšanā bija iesaistījis arī Sauces brāli Miku, kas cirta līdumu Ozolkalnos.
—Tu toreiz dūņekļa velnu, kas raka alas zem eglēm, pievarēji. Šoreiz arīdzan rodi padomu, — Tenis viņam sacīja.
Miks apsolīja padomāt.
Gāja gadi. Mades nelaime pamazām aizmirsās, bēdas un bieds nobālēja.
Bērni nāca pasaulē un auga lieli. Tīrumi kļuva plašāki un tīrāki. Dziļumi vērtās par Zanes sapņoto lielbajāra sētu. Pati viņa kādu rītu vairs nepamodās, bija devusies pie pašas cildinātiem senčiem.
3.Felsbergs atklāj Tenim noslēpumu
Kad kopš līduma līšanas sākuma bija pagājuši vienpadsmit gadi, bet nekādas ziņas no muižas par nodevām, klaušām vai leidas naudu nebija pienākušas, Tenis skaistā vasaras dienā, kad lauki bija apsēti, bet siena pļauja vēl nesākās, devās uz muižu pats, lai ar kungu sarunātu tālākās saimniekošanas lietas.
Vecāmāte Zane pirms gada bija pēdējo reizi, atpūzdamās un brīnīdamās, Līzes pavadībā apstaigājusi tīrumus, tad priecīga un nogurusi pārnākusi mājās, atlaidusies savā guļvietā, lai klusi un priecīgi aizietu no šīssaules viņā saulē. Tenis allaž atcerējās viņas vārdus: "Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā skaidru valodiņu."