Nevarēja palikt tā, ka viņš nepilda norunu. Desmit gadi bija pārlieku garš laiks līdumniekam bez klaušām un nodevām. Bija dzirdams, ka citi līdumnieki, kas atradās tuvāk muižai un vēlāk bija sākuši līst līdumus, jau vairākus gadus maksāja naudas nodokli, deva nodevas graudā un gāja uz muižu klaušās.
Ceļš uz Ķeveriem vasarās joprojām bija grūti izbraucams. Mežā koku saknes lauzīt lauzīja ratu riteņus, dūņainās luckās grima gan rati, gan zirgs, tāpēc Tenis gāja kājām, muguras maisā līdzi paņēma deviņas paštaisītas vaska sveces, ietītas trijos galda palagos — baznīcas vajadzībai. Pār plecu, vēzdā uzvērtu, nesa ausaiņu koka toveri ar medu, dāvanu kundzei. Svārku kulē žvadzēja muižai domāti desmit sudraba dālderi.
Vasarā šo ceļu Tenis tikpat kā nekad nebija mērojis. Nevarēja zināt, vai kungs nebūs dusmīgs, ka viņš tikpat kā neapmeklēja baznīcu un neveda kristīt savus bērnus. Brīva dzīve desmit gadu garumā bija viņu tā pārvērtusi, ka pašam no sevis palika drusku bail. Citi pildīja klaušas un lieca muguras kunga priekšā. Pat Ozolkalnu Miks jau otro gadu sūtīja uz muižu pavasaros un rudeņos vienu zirdzenieku un nodeva pusi birkava linu. Ko teiks Felsbergs par to, ka viņš, Tenis, desmit brīvgadiem vienu vēl pa virsu nodzīvojis bez nodevām?
Ceļš veda pāri bijušajām Gaiķu ganībām, kur viņš ar lingas akmeni bija trāpījis vilkam. Tur jaunaudzes alkšņi un bērziņi bija nocirsti un sakrauti lielās čupās. Netālu no veco Gaiķu gruvešiem vīri cirta jaunu māju. Ja tie bija Gaiķu Gata radi, tad tie, kazi, bija arī viņa radi. Diemžēl mājas cēlāji atradās pārāk tālu aiz nolīstās ganības, lai varētu tiem pakliegt dievpalīgu.
No līdumā kalstošiem kokiem un saulei atvērtās zemes nāca tvanīgs smārds, citāds nekā meža dziļumā, kur lielās egles, priedes un bērzus gāza Dziļumu ļaudis.
Jā, tā nu bija iegājies, ka Dziļumi ik gadus atkal un atkal paplašināja savus laukus par četrām vai piecām pūravietām. Jaunajos līdumos viņš bija pasācis sēt linus, jo tad sīkie celmi, kurus ne vienmēr izdevās izart, nelauza pļāvēju izkaptis. Plūkšanai tie netraucēja.
Linu cena, Kurzemē attīstoties kuģniecībai, bija cēlusies. Par vienu birkavu* Rīgas uzpircēji deva veselus trīs sudraba dālderus.
Birkavs — apmēram 167 kg — 17. gs., t.s. Rīgas birkavs.
Sarunāt pircējus palīdzēja Pauru Anša dēli. Viņi kā brīvzemnieki bieži brauca uz tirgiem attālākos novados.
Pie Gaiķu vaļinieku mājas atliekām uz tīrumiņa, kur kādreiz bija sētas kaņepes, Tenis apsēdās. Vēzda ar medus ķipi bija gauži nospiedusi plecu. Prātu pārņēma savāda doma. Te taču bija viņa dzimtene. Toties viņa bērniem dzimtene ir tajā Vilkaču sila mēmumā, kur tolaik neviens neuzdrīkstējās iet.
Priekšā stāvēja plašais Melnās sērgas mežājs, kur ij tagad dažs labs netaisījās dēt savu mājvietu. Par to Tenis klusībā priecājās. Tur blakus Kalnozoliem viņš palīdzēs līdumus līst un mājas cirst saviem vecākajiem dēliem, jo Tenis un Sauce Dziļumus nolēmuši atstāt jaunākajam, kurš, kazi, vēl nebija piedzimis.
Tenis iekoda līdzi paņemtās sviestmaizes, padzērās pie strautiņa un vēlreiz apsēdās bijušajā kaņepju lauciņā, kura viena mala jau bija aizaugusi ar dūšīgiem alkšņiem un eglītēm. Aizvēra acis un atlaidās saulītē guļus. Uz mirkli šķita, ka viņš ir pusaudzis, ka viss tālāk notikušais nav īstā dzīve, bet tāds kā liels sapnis, ko izsapņojusi vecāmāte Zane, kura pagājušā vasarā pēc plašo tīrumu apskates bja apsēdusies un teikusi: "Tagad mana sirds mierīga. Ausalu gars ir atgriezies šajā saulē. Nu es varu iet."
Un viņa arīdzan tūliņ aizgāja uz viņsauli.
Vai patiešām šeit, vaļenieku būdiņā mitinoties, viņa zināja, ka taps Dziļūdeņu bajārsēta? Kā cilvēks uz to tik stingri varēja pastāvēt?
Tālāk viņš gāja tieši uz muižu gar purviņa malu, kur, kā ļaudis stāstīja, divu vēršu rīklēm kādreiz baurojis milzīgais Lielā Vilkača vilks. Kad būs nokārtotas lietas ar Felsbergu, varēs iegriezties pasērst Ķeveros pie Sauces radiem.
Muižā Tenis saskrējās vispirms ar Ģertrūdi — Gotfrīda Fels- berga sievu. Ieraudzījusi līdumnieku, viņa brīdi to vēroja, saulē acis miegdama.
— Labas dienas, kundze! — Tenis sveicināja un paklanījās, labo roku uz krūtīm uzlicis.
— Hanna! — Ģertrūde pasauca meitu.
Iznāca Hanna. Pirms parādījusi, kur nolikt nešļavu, arī viņa Teni pamatīgi nopētīja.
— Esmu Tenis no Dziļumiem, — Tenis iepazīstināja ar sevi.
— O, jā,—Hanna atsaucās un vēlreiz viņu vērīgi nolūkoja. — Tu gribi satikt papu?
— Gribu satikt, — Tenis atbildēja.
Muižā bija uzbūvētas vairākas jaunas ēkas. Nojaukta sēta, pār kuru kādreiz bija rāpies Vilkača vilks. Dārzā sastādītas jaunas ābeles un bumbieres un kaut kādi krūmi, kurus Tenis nepazina.
Gotfrīds Felsbergs bija laipns — sniedza zemniekam roku sveicienam. Tenis brīdi vilcinājās. No Reiņa viņš bija dzirdējis, ka viņa kungi prasījuši zemniekiem par padevības zīmi bučot kungam roku. Tas nu Tenim nebija pa kaulam. Viņš pasniegto roku paspieda, kā sveicinot draugu.
— Stāsti, Teni, kā tu dzīvo, — Felsbergs draudzīgi sacīja, nepavisam negaidīdams no līdumnieka pazemības izrādīšanu.
— Man ir trīsdesmit pūravietu tīrumu, — Tenis iesāka.
— Divdesmit morgenu? — Felsbergs izbrīnēts pārjautāja. — Tik daudz!
Kopā ar pēdējos gados iekoptiem līdumiem īstenībā bija ne mazāk kā četrdesmit piecas pūravietas jeb pusotra arkla lieli aramie lauki. Protams, daudzi lielie celmi vēl rēgojās. Pie dažiem no tiem bija iestādīti ozoliņi un liepas.