— Kur īsti Tava sēta stāv? — kungs jautāja.
— Nezinu, kā izstāstīt, — Tenis bažījās.
— No ērkšķu gravas tālu?
— Diezgan tālu. Kā no muižas līdz Ķeveriem.
— Tur kaut kur Vilkavots satek purva livenī kopā ar ērkšķu gravas strautu. Tur kādreiz noslīka Volfa zirgs ar visiem sedliem? Vai tas tālu no tavām mājām?
— To es rēķinu Dziļūdeņu zemes daļā. Sauces brālis Miks tur nosita purva velnu, — Tenis stāstīja. — Nešķīstenis bija izracis tādas alas, ka cilvēks varēja rāpus ielīst iekšā. Tikai beigtu redzot, sapratām, ka tas ir bebris. Rok alas kā kurmis. Negants zvērs.
— Tad jau tu neesi visai tālu no lielā Egļu kalna pie Bebru slīkšņas stāvās gravas, — Felsbergs sprieda. — Tur es kādreiz dzinu pēdas Vilkatim. Pēdas gāja apkārt kalnam un atkal atpakaļ uz Vilkavota pusi. Līdz šai dienai nesaprotu, kur tas gājējs palika… Vai tevi Lielais Vilkačs nav traucējis?
Tenis pakasīja pakausi.
— Neko ļaunu nevaru sacīt, — viņš atbildēja.
— Kur tā dukte palika, kas pie tevis kalpoja?
— Made?
— Jā. Vai vilkači nevarētu būt to norējuši?
— Nezinu. — Tenis purināja galvu.
— Esot bijusi daiļa meita, — Felsbergs minēja.
— Daiļa gan, — Tenis piekrita.
— Tas nav labs mežs, — kungs sprieda. — Patiesi īsts Vilkaču sils, ja cilvēki pazūd.
— Man mežs patīk, — sacīja Tenis.
— Tu nebaidies?
— Nebaidos.
Viņi vēl parunāja par Kalnozoliem un Gaiķu jaunajiem līdumniekiem, tad Tenis vilka ārā no kabatas leidas naudai iecerētos desmit zviedru dālderus. Teica:
— Tas par pagājušo gadu. Vienu gadu esmu nokavējis.
Felsbergs klusēdams paņēma naudu, iemeta ar varu apkaltā
šķirstiņā, kas stāvēja istabas kaktā uz krēsla.
—Sveces dāvinu baznīcai,—Tenis sacīja.—Pa vienai uz katru mūsu cilvēku: mātei Līzei, man ar sievu un sešiem bērniem.
— Ai, Teni, cik tu bagāts! — kungs nopriecājās. — Seši bērni tik jaunam! Kā mātei ar veselību?
— Iet visos darbos.
— Arvien vēl klusa un maiga?
— Klusa, — Tenis domīgi piekrita. — Maz runā. Toties vecāmāte Zane bija runīga. Visus izrīkoja. Nomira turpat vai simt gadu vecumā.
— Tad aizgāja gan veco laiku zinātāja, — kungs sprieda.
Tenis sāka satraukties. Kāpēc Felsbergs tā iztaujā par viņa ģimeni, bet par klaušām un nodevām vai leidu nesaka ne vārda? Galu galā viņš bija te nācis, lai tiktu par to skaidrībā.
Kungs, it kā Teņa domas uzminējis, teica:
— Es te muižā vairs ilgi nedzīvošu. Braukšu pie dēla uz Karalaučiem. Nezinu tikai, kā nokārtot tālo līdumnieku zemju piederību. Vecā rullī esot zīmēts, ka tā nav Briņķu muižas daļa… Par to nav ziņu.
— Kas tad muižā saimniekos? — Tenim izspruka jautājums.
Kungs nedaudz sapīka. Tad cēlās un teica:
— Iesim, es tevi pavadīšu līdz meža malai.
Kad viņi izgāja uz ceļa, viņiem pakaļ nolūkojās vairākas ziņkāras kalpu un kalpoņu acis.
Felsbergs pavēzēja roku uz ziņkārīgo pusi un teica:
—Ja kungs iet blakus zemniekam, tas ir pret vācu muižkungu goda paražām. Nevaru zināt, kurš no viņiem rīt ziņu nodos tālāk muižnieku goda sargātāju ausīm. Pēc tam draugi sāks uz mani greizi lūkoties.
Tenis apstājās:
— Nekaitējiet sev, — viņš sacīja.
Felsberga izturēšanās patiesi nesaskanēja ar vācu kungu bramanlbu, par kuru stāstīja Reinis un viņa sieva no Ziemeru muižas. Pats viņš, pa mežiem dzīvodams, tās kungu tikumu lietas nezināja.
— Nāc vien, Teni, blakus. Man ir smaga sirds. Un reizē priecīga par tevi. Arī par Albrehtu man labs prāts. Viņš ticies ar daudziem zinātņu vīriem Vācijā. Runājis arī ar Kurzemes jauno hercogu jēkabu Kuldīgā. Jēkabs draudzējas ar holandiešiem, ņem tos par meistariem, būvē kuģus, ceļ kaļķu cepļus, kausē dzelzi, dedzina ķieģeļus. Cer visus latviešus apvienot vienā stiprā valstī… Ko tu par to saki?
Tenis nesaprata, ko atbildēt. Zane bija stāstījusi, ka viņas jaunībā tādi latviešu varas tīkotāji gan Cesvainē, gan citur no poļiem dabūjuši kakla tiesu, bet viņu līdzrunātāji — smagu pērienu. Varbūt kungs viņu izspiego…
— Nebaidies, Teni, — sajuzdams zemnieka bažas, Felsbergs turpināja. — Neaicinu uz dumpi. Priecājos par raženu darbu.
— Tie lini un kaņepāji, ko mēs pārdodam, aiziet kuģu būvei, — Tenis sacīja.
— Nāc, Teni, atsēdīsimies uz tā lielā akmeņa. Te daudzkārt esmu vasarās sēdējis, dabas mierā pārdomājis pasaules lietas.
Tenis bailīgi apsēdās kungam blakus. Juta, ka kungs grib kaut ko teikt, bet vilcinās, it kā baidās. Tas satrauca līdumnieka sirdi vēl vairāk.
— Cik liela būs Dziļumiem vakas nodeva? — Tenis jautāja. Tikai tāpēc viņš uz muižu bija nācis, lai to uzzinātu. Ko runāt citu, ja tas nav noskaidrots.
— Vakas grāmatu es tev nerakstīšu. Teicu jau, ka Dziļumu daļa nepieder Briņķu muižai. Kad Hanna apprecēsies, te ienāks cits posesors, tas ir, īpašnieks… — Felsbergs aprāvās un smagi nopūtās.
Klusēja arī Tenis.
— Vai tava māte tev neko par mani nav sacījusi? — pēkšņi Gotfrīds jautāja.
— Nē. Gandrīz neko.
— Līze ir laba,—Felsbergs domīgi sprieda. Un piemetināja: — Kā agrāk latvieši teikuši, viņa ir ārisks cilvēks.
— Viņa prot izlīdzināt strīdus, — Tenis piekrita.
— Teni! — kungs pēkšņi savādi uzrunāja līdumnieku un pats tapa tāds kā jocīgs. — Es tev kaut ko lūgšu… Nebrīnies…
Tenim no satraukuma sāka džinkstēt ausis.
— Lūgšu tevi nevienam nesacīt to, ko es tev tagad pateikšu. Apsoli?
— Apsolu! — Tenis sacīja.
Felsbergs pastiepa roku. Viņi piecēlās un sarokojās par zīmi nelokāmas derības noslēgšanai.
— Teni, tu esi mans dēls…
Tenis vērīgi palūkojās Felsberga sejā. Domas drūzmējās galvā viena aiz otras. Gotfrīds ļāva viņam brīdi padomāt.