— Sapratu, — Tenis beidzot sacīja.
-— Redzi, Teni, vācu kungs tāds pats cilvēks vien ir. Dažā ziņā nelaimīgāks par latviešu zemnieku… Vienu es vēl gribu no tevis: tici, ka tā nebija ne izlaidība, ne arī varmācība.
— Ticu, — Tenis sacīja.
Felsbergs nolieca galvu un sāka runāt klusā, it kā vienaldzīgā balsī:
— Tavas mātes priekšā jūtos vainīgs. Es nenosargāju viņas saderēto, viņas līgavaini Gati. Mēs laupītājus varējām nošaut un Gati atbrīvot. Baidījos, ka tie, kā viņi uzdevās, ir stražņiki, tālab par viņu nogalēšanu draudētu sods. Vēlāk uzzināju, ka Gatis atrasts miris laupītāju midzenī. Nevienam to nestāstīju, lai nesāpinātu tavu māti, bet tas viņas dzīvei nenāca par labu. Viņa gaidīja Gati, neizgāja pie vīra, lai gan bija daiļa, čakla un rāma. Vēlāk sapratu savu kļūdu, ko drīzāk bija izraisījusi mana muļķība un gļēvulība pret laupītājiem, nevis žēlums pret Līzi.
Tolaik vēl vilkači mežā nemita. Es bieži tālu klaiņoju pa lielo silu savā nodabā, baudīdams meža smaržas, skaņas un ēnaino saules mirgu. Vācu kungam tāda dīka pastaiga piedien. Art tīrumā viņš nedrīkst, tas būtu pret kungu paražām. Pats es varu domāt, kā gribu, bet manu rīcību stingros rāmjos tur citu kungu bruņinieciskie tikumi, kas daudzviet man liekas nepieņemami.
Kaut vai tā pati uzspiestā slinkošana. Veciem latviešu kungiem tik aplamu tikumu nebija. Rakstu zinātāji atstājuši liecību, ka pats novada kungs Tālivaldis gan miežus pļāvis, gan miestiņu tecinājis…
Tā es toreiz gāju pa mežu. Dzirdu: kāds pļauj sienu tālu no mājām, pļauj viens pats mežainā upītes līcī. Domāju: tas ir gan uzņēmīgs vīrs. Skatos: jauna, daiļa sieviete. Gaiķu Līze. Ko es varēju viņai palīdzēt? Kārtīgi pļaut neprotu. Sirdī atkal sarosījās vainas sajūta, ka neizglābu viņas Gati, kura vīrišķībai pateicoties, mēs paši palikām dzīvi.
Pēc kāda laika nācu atpakaļ. Gribējās palūkoties, kā viņai veicas. Tāpat klusām, pa gabalu…
Bija tveicīgs dienvidus. Elpu ņēma ciet… Gāju sviedrus slaucīdams. Pēkšņi dažu soļu attālumā ieraugu Līzi… Aizmigušu diendusā. Kailu… Pajautā viņai. Varmācības nebija. Pirmo reizi varbūt viņa noturēja mani par Gati, sauca vārdā. Otrreiz viņa gaidīja mani, zinādama, kas esmu…
Tenis klusēja. Nevar teikt, ka šis atklājums būtu viņu ielīksmojis. Tātad māte viņu dabūjusi no vācieša, no sveštautieša, kura senči šajā zemē ieradušies ar uguni un zobenu.
Ja taisnība Zanei, tad vācieši līdzi veduši noziedzniekus — perigrīnus, kas, še karodami, izpirkuši savus grēkus. To viņš vēl reizi pārjautāja Zanei, kad Reinis stāstīja par Slukuma kunga izvirtībām.
— Tu esi apbēdināts? — Felsbergs jautāja, manīdams Teņa sadrūvēšanos.
— Vai tev godīgi vecie tēvi? — Tenis pēkšņi, pats sev par izbrīnu, skarbi jautāja.
— Saprotu, — Felsbergs sacīja. — Zemnieki vācus nīst un apsmej.
— Agrākos laikos visi ienācēji no cita novada saukti par ne- ļaudīm un staiguļiem. Ne tikai vāci, — Tenis atbildēja. — Pēdējā laikā, kad zemnieki bēg no bargiem kungiem, ļaudis sāk staiguļus saprast un pieņemt.
— Dēls, piedod man! — Felsbergs sacīja. — Vai tava stāja un darbi nav labākā liecība, ka neesmu tev devis sliktas asinis? Manos vecajos arīdzan ir latvieši no lielļaužu cilts. Tolaik, kad vēl ļāvuši derēties ar nevācu meitām. Vecajos nav neviena perigrīna.
— Ha! — Tenis iesmējās.
— Kas tur smieklīgs, — Felsbergs jautāja.
— Atcerējos, ko, puika būdams, izrēķināju, lai apturētu vecāsmātes lielo lepošanos ar savu dižļaužu cilmi. Sešpadsmitajā paaudzē dižļaužu pēcnācēju sanāca vesels novads. Kā te savus goda zarus sarēķināt?
— Tev, Teni, ir gaiša galva, — teica Felsbergs. — Ceru, ka savus bērnus sūtīsi augstās skolās. Nebūs tālu jābrauc. Tepat Vidzemes igauņu daļā Tērbatā atvērta universitāte. Zviedrijas karalis uzdevis Johanam Fišeram Vidzemē katrā pagastā ierīkot zemnieku skolas. Pienāks laiks, kad zemnieki būs tikpat gudri kā muižnieki. Vai tu tā nedomā?
— Par gudrību man grūti spriest, — Tenis šaubījās. — Vai tas bija gudru vīru darbs, ka Zāļu Madi sadedzināja uz sārta? Viņa zināja zāles katrai kaitei, pat mērim.
—-Es aizstāvēju Madi, — Felsbergs atgādināja.
— Es to zinu, — Tenis atbildēja. — Rīgas gudrenieki aiz savas gudrības domāja citādi. Tas mani drusku baida no lielas gudrības.
— Tev ir gaišs prāts, — Felsbergs vēlreiz uzslavēja savu dēlu, arvien vēl juzdamies viņa priekšā vainīgs. — Vai tu, Vilkaču sila serdē dzīvodams, neesi pamanījis ļaunas vilkača zīmes?
— Purva saliņā uzgājām cilvēka kaulus, — Tenis sacīja. — Nezinu, vai tā ir vilkača zīme. Sievietes reizēm ogodamas pārāk tālu ieklīst mežā. Nomaldās.
— Vai tici, ka cilvēks spēj pārvērsties vilkā?
— Neticu.
— Hm, — Felsbergs domīgi nogrozīja galvu. —Toreiz noķertais vīrs Kaulaišu Krišs tomēr tā apgalvoja. Tu taču to gadījumu zini?
— Zinu, — Tenis atbildēja.
— Kā tu izskaidrosi, ka vilki viņu atbrīvoja no soda kambara?
— Domāju, ka vilkam var šo to iemācīt, — Tenis sacīja, lai gan pašam, par to domājot, kļuva savādi ap sirdi. Nevarēja taču kungam stāstīt, kā vilks bija uzlēcis arīdzan viņa zirgam uz muguras. Cilvēks, kas bija tik dārgi samaksājis par cirvi un citreiz atnesis spaini ar medus kārēm, droši vien, nevēlējās, lai to stāstītu kungiem.
— Tu domā, ka tie ir vajāti cilvēki, kas sauc vilkus palīgā, lai labāk slēptos, — Felsbergs jautāja.
— Nezinu, — Tenis atbildēja. — Varbūt, ka tā ir.
— Albrehts tā domā. Viņš ir labi mācīts cilvēks, — Felsbergs sacīja. — Muižnieku lielākā daļa tic vilkaču sevišķam spēkam.
— Lai tic, — Tenis attrauca.